9. A. 307. J. Straume, Vaidelots, Tirzā, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 202. 1. p. 26.

Vienam ķēniņam bija vienīga meita; bet to pašu velns mocīja. Tad ķēniņš izsolīja savu valsti un pat meitu, ja vien kāds atrastos, kas velnu spētu izdzīt. Un gadījās viens, tas teica, lai ķēniņš dodot trīs dzelza liekās galvas, trīs vēršu ādas, vienu dzelza vīru ar atsperteni mugurā, viņš meitu izdziedināšot.

Labi. Dziedinātājs nu sanesis visus šos daiktus meitas istabā un apvaicājās, ap kādu laiku velns nākot? Meita atteica, pēc pusnakts nākot un katrreiz sitot šai pliķi ienākdams. Šis pamācīja, ja velns šonakt atkal pliķējot, lai tad iesaucoties: "Paršu, vai Dieviņ!" un kad velns prasot, kur Paršus esot, tad lai sakot: "Krāsns augšā!"

To teicis Paršus, dziedinātājs, uzmauca dzelza liekās galvas un uzkāpa krāsns augšā. Pēc laiciņa velns klāt un kļāva ne tev, ne man, ķēniņa meitai pa ausi. Bet šī tūlin iesaucās: "Paršu, vai Dieviņ!"

Velns jautāja, kur Paršus esot? "Krāsns augšā!"

Tad velns aicināja Paršu zemē kārtis spēlēt. Paršus bija mierā un nu abi iesāka spēlēt, norunādami, kuŗš pazaudēšot, tam trīs ādas no galvas nost. Spēlēja, spēlēja velns vinnēja un tūlin Paršum čuprā, kur tās trīs ādas?

"Te ir!" Paršus atteica un jāva, lai velns rauj. Velns rāva un norāva trīs liekās galvas, pārliecināts, ka tās esot Paršus galvas ādas bijušas. Bet Paršus, sāpes ne jutin nejuzdams, pasmējās vien un vedināja velnu otru alpu spēlēt. Velns mierā. Spēlēja, spēlēja - šoreiz Paršus vinnēja un nu dīrāja velnam galvas ādu nost. Velns cietās gan, bet tomēr neizcieta, laida pekas vaļā.

Otrā dienā Paršus apvilka tās trīs vēršu ādas un uzlīda krāsns augšā. Ap pusnakti atkal velns, ienākdams pliķoja meitu un šī kliedza: "Paršu, vai Dieviņ!"

"Kur Paršus ir?" velns taujāja.

"Krāsns augšā!" meita atteica.

Tad velns atkal aicināja Paršu zemē kārtis spēlēt un norunāja: kuŗš šoreiz pazaudēšot, tam noplēsīšot trīs ādas no rumpja. Labi. Sāka spēlēt - velns vinnēja un nu Paršum mugurā - noplēsa tās vēršu ādas, ka stringstēja vien; bet Paršus paša ādai ne skrambiņas neieskrambāja. Spēlēja atkal - un Paršus vinnēja un sāka velnam ādu dīŗāt. Velns neizcieta un aizmuka.

Trešā naktī atkal tāpat; bet nu spēlētāji norunāja, kuŗš šoreiz pazaudēšot, tam pirksti līdz delnai jābāžot dzelza vīra mutē. Labi. Iesāka spēlēt, šoreiz Paršus pirmais vinnēja un nu velnam --- vai cīkst jeb necīkst - bija jābāž pirksti līdz delnai dzelza vīra mutē.

Iebāza. Bet Paršus, aiz vīra nostādamies, piemina paminu ar atspertni un tā saspieda velnam pirkstus, ka sāka lūgšus lūgties, lai laižot vaļā, ne savu mūžu vairs nenākšot ķēniņa meitu pliķēt. Bet Paršus nemaz nedzird. Tad velns ar varu rāva pirkstus laukā; bet pirksti norietās un velns vaimanu vaimanām devās projām. No tās reizes ķēniņa meitu neviens pats nemocīja - tā atspirga un Paršus to apprecēja.