Ķēniņa meita zārkā.

11. A.307. 505. E.Birznieks-Upite no cetrdesmit gadu veca Andreja Sproga Dzirciema.

Kada pilseta bija bagats tirgotaja dels. Visas lietas vinam ir papilnam, it neka netrukst, vinš apnik maja vien stavot, grib braukt izskatities pasauli. Vinš piekrauj kugi ar labibu un brauc uz svešam zemam. Vinš brauc, brauc jau kadu laiku pa juru, aiz tikuši jau talu, talu no malas, kad uznak tik bieza migla, ka nemaz nezin, uz kuru pusi griezties. Vini brauc uz priekšu vienas bailes, kad tik neuzskrien kugis uz klintsraga. Tirgotaja dels pats ludz sirsnigi Dievu, lai vinu izglabjot un izvedot laimigi. Te piebrauc pie kuga maza laivina un no tas izkapj vecs sirms virinš. Tas teicas vinus ievadit osta. Kuginieki nu visi priecigi, lai ved. Nu brauc, brauc, kamer laimigi ietiek osta. Tirgotaja dels izkapj mala un iet pieteikties, ka tads un tads kugis pienacis. Vinš izkapj mala un iet pilseta, bet te visur pa ielam tik tumšs ka nakti. Vinš apprasas pie viena, pie otra, kadel te esot tik tumšs? "Ja," vinam atteic, "pilsets viss truve. Keninam nomira meita, ta nebija isti skaidra, un nu jadod katru nakti vinai viens cilveks baznica par vaketaju un to vina aped. Ta jadod katru nakti, kamer kads tris naktis bus izvakejis un dzivs iznacis." Tirgotaja delam palika gan ta modigi ap dušu, bet ko darisi? Kugis japieteic un janogaida, kamer paries migla. Vinš aiziet pie kenina uzdoties. "Labi, labi," keninš teic, "priekš trim dienam neviens no manas ostas projam netiek. Atnac vel pulksten divpadsmitos, es tev pateikšu, kas tev bus jadara." Tirgotaja dels aiziet un pienak atkal pulksten divpadsmitos. "Kad vari šonakt baznica izvaket manu meitu," keninš teica, "tad varesi braukt, ja ne, tad japaliek." Nu tirgotaja dels pavisam sprukas. Vinš nabadzinš nonak uz kuga un sak raudat. Pienak vecais virinš un mierina vinu: "Slikti ta ka ta ir, bet nezaude, dels, dušu! Nave tik ta ka ta, nevajaga tik baidities. Aizej baznica, tur bus pie griestiem liels krona lukturis. Saliec kreslus citu uz cita, ka vari iekapt tai lukturi, un tad iekapis, pasper ar kaju kreslus apkart." Tirgotaja dels visu to izdara un nu sez lukturi. Pulksten divpadsmitos spragst zarks valam un kenina meita lec ara un mekle pa visu baznicu, apakš kresliem, aiz dievgalda, ergeles un tik vienmer sauka: "Te bija, te pazuda; te bija, te pazuda." Nodzied patlaban gailis, un vinai jaiet atpakal zarka. Tagad vina ari ierauga vaketaju lukturi, bet nu jau par velu. No rita keninš brinas, atrazdams kuginieku vel dzivu. "Tev vel javake abas nakošas naktis," keninš saka, "tad es tev došu, ko tik tu gribesi; bet ja ne, tad tev jamirst." Nu ir vel lielaka nelaime neka pirmo reizi. Tirgotaja dels atnak uz kuga un raud un bedajas, nezin, ko darit. Vecais virinš atkal nemas vinu mierinat: "Gan šoreiz ari iztiksim. Nu tu ej kaulu kambari, sakrauj kaulus gar sienmali lidz pat augšai, nogulies tad lidzas un uzgaz kaulus sev virsu!" Tirgotaja dels iet un ta izdara. Pulksten divpadsmitos spragst atkal zarks valam un kenina meita sak meklet vaketaju. Vina iz mekle lukturus, visu baznicu un sak jau kravaties pa kauliem. "Brinums," vina runa, "tevs sutija cepeti un nu nevar atrast." Driz jau vina butu piekravusies tirgotaja delam klat, bet nu dzied gailis, vinai jaiet atpakal zarka un vinš ir glabts. Nu vel paliek treša, beidzama nakts priekša. Vecais virinš teic: "Ja tu man, dels, dod pusi no visa ta, ko no kenina dabusi, tad es tevi vel pamacu, ka jadara. Tagad ej un nogulies zarkam blakus, ta ka vaks lai tev uzspragst virsu. Tikko vina ieskrej kaulu kambari, iegulies zarka un turi krustinu uz krutim. Atraki vinu zarka nelaid, kamer vina pareizi noskaita tevareizi.'' Tirgotaja dels nu nogulas zarkam blakus. Pulkstens sit divpadsmit. Kenina meita ka lec no zarka, ta tulin kaulu kambari iekša un tik krauj, ka krauj kaulus, mekle vaketaju. Tirgotaja dels tikam zarka iekša, uznem krustu uz krutim un gaida, kas nu bus. Gailis jau nodzied pirmo reizi. Atskrej kenina meita un ierauga, ka šis gul zarka. Nu metas ka pats dzivais velns šim virsu, bet atspragst atpakal ka zibens trapita - vina ieraudzijusi krustinu. Vadzi, nu paliek it slabena un sak lugties, lai šo laizot zarka. Šis nelaiz, kamer izskaita tevareizi. Ši negrib, negrib skaitit, bet vinš nelaiz ne par ko. Gailis nodzied otru reizi. Nu ši sak gan skaitit, bet neiet nekada jega: ka pa arumiem. Lai laizot iekša! Ne, vinš nelaiz, kamer izskaitis skaidri visu it notul. Ši sak dauzit un gramšlat zarku, bet vinš gul it mierigi. Vina redz, ka ar to ari neka nepanaks, sak atkal lugties un skaitit tevareizi. Tagad vina aizskaita gan it pareizi lidz "atpesti mus no visa launa", bet tos vardus izlaiz. Tirgotaja dels vel nelaiz iekša. Gailis dzied pa trešam lagam. Kenina meita sak atkal skaitit un nu izskaita visu notul skaidri un tulin krit vinam ap kaklu, raud un sauc vinu par glabeju. Nu no rita aust ari gaisma un viss pilsets paliek gaišs. Keninš steidzas uz baznicu un no priekiem nezin, ko darit - meita nu ir izglabta no velna nagiem! Keninš nu taisa kazas un dod savu meitu tirgotaja delam par sievu. Kadu laiku visi nodzivo turpat, bet nu tirgotaja dels grib braukt apmeklet savus vecakus. Jauna sieva brauc vinam lidz. No ostas izbraukušam, vecais virinš prasa tirgotaja delam, kur tad vina puse esot? Puse tak piekritot vinam par padomiem. "Kenina meitu tu panemi viens pats, man no vinas nakas puse, ta tad jacert pušu." Tirgotaja dels gan ludzas, gan ludzas, bet vecais virinš nav pieludzams, vinš parcert sievu gareniski pa vidu pušu. "Izmazgasim vinai visus velna launumus, tad tas vairs nekad pie vinas netiks," teic vecais virinš, izmazga un saliek atkal abas puses kopa. Jauna sieva tulin atkal paliek dziva un ir vel daudz smukaka, neka priekš tam bijusi. Vecais virinš nozuda pret to pašu vietu no kuga, kur tas bija uznemts.