12. A. 307. 505. F. Reķis Rendā, Brīvzemnleka "Sborņik" 125. LP, VIl, I, 213 1. p. 31. AŠ, III, 1j

Vecos laikos dzīvoja tirgotājs. Tas bija aplam bagāts: viņam bija deviņdesmit deviņas pārdotavas un deviņdesmit deviņi nami. Viņam arī bija dēls un pats jau bija stipri vecs. Kad tirgotājs redzēja, ka nāca pie miršanas, tad ataicināja savu vienu vienīgu dēlu un sacīja: "Mans dēls! bagātība tev ir pārpilnam - tikai paklausi, ko es tev teikšu. Pa ūdeņiem nebrauc! Ja brauksi, klāsies nelāgi."

Tēvs nomira un viņu paglabāja. Dēls tirgojās gadi trīs un nu bodes viņam jau nāk izpirktas. Te pašu laiku atbrauc divi kuģi ar dažādām precēm. Tirgotāja dēls nopirka abi divi kuģus un vaicāja: "Vai nevarat vēl atvest desmit kuģu ar precēm? Visu atpirkšu."

Jūŗnieki atbild: "Mēs vairāk nevaram jums vest` - mūs sūta ķēniņš. Brauciet mums līdz - gan ķēniņš jums dos.

Viņš prātoja, prātoja un nodomāja: tie tikai būšot nieki, ka viņš nevarot pa ūdeni braukt - un saspērās un aizbrauca ar jūŗniekiem. Nobrauca uz aizjūŗu, pietilpa kuģus daždažādām precēm un nu tikai gāja vēl pie ķēniņa parakstīties un par precēm aizmaksāt.

Bet ķēniņam bija velna apsēsta meita, tā gulēja baznīcā zārkā. ķēniņam vajadzēja iknaktis tur sūtīt ēsmai vienu jaunu cilvēku, tai vecumā no divdesmit līdz divdesmitpirmajam gadam. Zeme šim ķēniņam nebija nezin cik liela un tādēļ visi cilvēki bija jau izlasīti, kas tais gados. Ķēniņš nu saka tirgotāja dēlam: "Tā un tā, man ir velna apsēsta meita: tev jāpavada trīs naktis baznīca. jāsargā tā; ja paliksi dzīvs un izglābsi to, tad atdošu viņu tev par sievu."

Noskuma gan dikti tirgotāja dēls, bet ķēniņš neatlaiž viņu vairs. Nu atcerējās gan tos vārdus, ko tēvs bija teicis, bet jau par vēlu. Atnāk vakars, šim jāiet baznīcā. Viņš iet gar jūrmalu un gauži raud. Te satiek vienu vecīti, tas vaicā: "Kāpēc tāds nobēdājies esi?"

Kā nebūšu nobēdājies? Man gals klāt," atteic tirgotāja dēls, "

izstāstīdams vecītim savu likstu.

Vecītis viņam atbild: "Es tev palīdzētu, ja es spētu, bet cik es varēšu, tik izlīdzēšu. Še tev tāds padoms: kad ieiesi baznīcā, tad ieraudzīsi pa labi lielu čupu kaulu. Ielien tai čupā starp kauliem un pamet trīs kaulus sev apakšā. Bet nebīsties. Ķēniņa meita ļoti neskaista, acis tai kā bunduļi, mati karājas līdz zemei; bet acis spīguļo kā zelts."

Viņš tad aizgāja līdz baznīcas durvimi un sargs to ielaida iekšā. Iegāja baznīcā, ielīda kaulu čupā un iemiga. Bet tikko pulkstens nosita vienpadsmit, zārks sprāgst vaļā, ķēniņa meita ceļas augšā un sāk pa visu baznīcu meklēt. Piepēži tā pienāk arī pie kaulu čupas sacīdama: "Ak tu te man esi!" un sāk kaulus sviest, kur tik gadās. Gandrīz jau visu čupu bija izmētājusi, te nosita pulkstens divpadsmit un šai jāiet zārkā atpakaļ. Tirgotāja dēls izcēlās no kaulu čupas, apgulās un mierīgi sagulēja līdz otram rītam, bet rītā sargs to palaida no baznīcas ārā.

Otrā vakarā viņš atkal aiziet pie sava vecīša pēc padoma; bet vecītis viņam saka: "Vai dosi man, kad tev kas no jauna būs? Ja apņemies, tad palīdzēšu vēl."

Tirgotāja dēls apsolīja to, kas viņam no jauna būs. Tad vecītis sacīja: "Kad šoreiz ieiesi baznīcā, tad pieej pie dievgalda, tur ir viens baļķa gals izvirzies uz āru; paņem kāpjamo redeli, kas turpat baznīcā, uzkāp uz šā baļķa gala un sēdi tur."

Tirgotāja dēls izdarīja tā! Nosit pulkstens vienpadsmit, ķēniņa meita kāps atkal no zārka ārā, aizies pie kaulu čupas, izmētā visu čupu, bet šo neatron vis; pēc tam izēdās arī pa citām vietām un beidzot piepēži ieraudzīja, kur tirgotāja dēls sēž. Šī pieies klāt ieteiksies: "Ak tu te man esi!" un kāp pa redeli augšā pie viņa. Jau pakāpās tik augstu, ka gandrīz varēja viņu aizkacēt, ka piepēži lūzt viens kāpsliens - ķēniņa meita nogāzās no redeles un stipri sasitās. Ievaidējās vien un vēl reiz kāpa pa redeli pie tirgotāja dēla. Tik tik jau nesasniedza otrreiz viņu, te piepēži lūzt atkal otrs kāpsliens - ķēniņa meita gāžas zemē un vēl stiprāki sasitās. Dikti vien ievaidējās šī, bet pulkstens nu arī nosita divpadsmit, bija jāiet ķēniņa meitai zārkā atpakaļ, to vien tikai attapdama ieteikties: "Pagaidi, gan tevi dabūšu citu nakti!"

Bet viņš nu nokāpa zemē, likās gulēt un mierīgi sagulēja līdz otram rītam, kad atkal sargs viņu no baznīcas laida ārā.

Metās trešais vakars - viņš atkal aizgāja pie vecīša. Bet tas atsaka : "Kur lai citur tu tagad slēpies, kā zem paša zārka ; apskaties papriekšu, kurā pusē zārka vākam ir lence, tai pusē tad nogulies; tiklīdz tad ķēniņa meita ceļas, celies tu lai un iegulies pašā zārkā."

Viņš aizgāja uz baznīcu un sargs ielaida iekšā. Tad nogāja pie zārka un apgulās blakus. Pulkstens nosit vienpadsmit, ķēniņa meita ceļas augšā un aiziet; bet viņš mudīgi zārkā iekšā un guļ. Šī nu izmeklējas pa visu baznīcu un beidzot ies atpakaļ zārkā. Bet ieraudzījusi viņu zārkā, sāks lūgties, lai laižot vietā atpakaļ. Viņš nelaiž. Beidzot pulkstens nositis divpadsmit, vēl nelaiž : lai noskaitot pie dievgalda "Mūsu tēvs!" Neko darīt, bija jāiet šij pie dievgalda, jānometas ceļos un jāskaita tēva reize. Un tiklīdz noskaitīja, tūlin pazuda lielās acis, gaŗie mati. Abi tad apgulās blakus zārkā un sagulēja līdz rītam kopā.

Rītā sargs izlaida abus no baznīcas un šie itin priecīgi iet pie ķēniņa. Pēc tam nosvinēja kāzas un abi piedzīvoja prieku vai cik. Tā viņi sadzīvoja trīs gadi un jau piedzīvoja divi bērnus, te nejauši viņam iešaujas vecītis prātā. Viņš saka savai cienmātei: "Iesim pastaigāties gar jūŗas malu."

Aiziet ar bērniem uz jūŗas malu, ierauga: vecītis stāv smiltīs ieputināts. Viņš pieiet klāt, lūdz vecītim, lai atvaino. Bet vecītis vaicā: "Kam šie divi bērni?"

Viņš atsaka: "Tie mani!"

Vecītis vaicā: "Kur tas, ko man apsolīji?"

Šis nu vairs nekā nevar atbildēt. Tad vecītis ņēma zobinu, pārcirta abus bērnus pa vidu un atdeva vienu pusi šim, pats patura otru pusi sacīdams: "Es esmu pats Dievs; es tevi izglābu nevis tevis paša labad, bet tava tēva labad." Vēl teica vecais: "Tu gan pelnījis biji mūžīgu nāvi, bet tava tēva labad par tevi apžēlojos; te ilgāki nepaliec, ņem savu sievu un ej projām!"

Tad vecītis paņēma pārcirstos bērnus, apsvaidīja trīs reizes ar smiltim un salika atkal kopā. Puses tūdaļ saauga un abi bērni tūdaļ dzīvi un veseli. Nu tirgotāja dēls paņēma savu sievu un bērnus, pārbrauca savā zemē un dzīvoja, kamēr nomira.