13. A. 307.505. A. Bīlenšteins Jaun-Aucē. LP, VII, I, 186. L p. AŠ, III, 1k.

Vienam tēvam bijis viens vienīgs dēls. Un kā jau pa veciem laikiem tas bijis zināms, Laima nolēmusi, ka šo dēlu dev iņpadsmit gadu vecu pakāršot, lai būtu, kur būdams - tas viņain noce- rēts. Kad nu dēls izaudzis, viņš teicis : "Tēvs, izmācait mani labi skolā, es iešu uz svešu zemi. Kad mani kaŗ, tad lai mani ka;, kur jūs neredzat, lai nav briesmīgi jābēdājas!"

Labi. Kad bijis izmācīts skolā, gājis lierēt, saticis - nāk pretim tāds pats jauns puisis kā viņš, tas bijis eņģelis. Viņš teicis: "Mēs tā varam pa brāļiem iet!"

Otrs atbildējis: " Mums vajaga pa b r ā ļ i e m zvērēt, tad mēs v a r i m pa b r ā ļ i e m iet! Tev vajaga savā pirkstā iegriezt un manā šņupdrānā krustu ievilkt; un es savā pirkstā griezišu un tavā šņupdrānā krustu ievilkšu, tad būsim brāļi."

Labi. Un kad nu gājuši, iegājuši vienā pilsātā, tur kaupmanim vajadzēja bods zeiļa. Viņi, pa brāļiem zvērējuši, abi paliek viens ne. Kaupmanis paturējis arī abus. Nu bijusi viņiem tāda laime, tāda laime, ka mantas bijis pašiem un kaupmanim arī. Un gada galā kuģi pirkušies, nopirkuši arī ķeizara kroni, ka varētu citā zemē izdot kādam ķēniņam.

Braukuši pa jūŗu, uzbraukuši jūrmalā pilsātu. Nu eņģelis gribējis ieiet tai pilsātā un teicis šim, lai paliek pie kuģa. Šis nepalicis vis un sacījis, ka šis gribot papriekšu iet pilsātā. Tad eņģelis sacījis: "Ej arī, kad tu gribi, bet slikti tev būs!"

Nu šis to kroni nesis tam pilsātas ķēniņam. Ienesis, bet ķēniņš teicis: "Labi, mans bērns; bet tev jāstāv trīs naktis manā baznīcā!"

Neko darīt - gājis atpakaļ, teicis brālim (eņģelim), ka ķēniņš kroni paņēmis gan, bet licis izstāvēt trīs naktis savā baznīcā. Brālis atbildējis: "Nu, vai es tev neteicu lai neej papriekšu, ka slikti ies. Tu, muļķi, kam tu esi gājis? Es zinu, kas tur ir tai baznīcā."

Tur bijusi nomirusi ķēniņam meita, jau pusgadu stāvējusi, bet ne īsti nomirusi - velns bijis tai iekšā. Ik naktis pa vienam cilvēkam saēdusi, tikdaudz ēdusi, ka ķēniņam jau iaužu pietrūcis sācis grūst svešiniekus baznīcā.

Nu, ko nu? - sācis lūgt eņģeli: "Mīļais brālīti, pasaki, kā es varēšu glābties?"

Tas teicis: "Ej tur baznīcā, tur būs vidū lukturi, kur simtu sveces deg, un krēsli arī būs. Tad tu sakrauj tos krēslus vienu uz otru, kā vari luktuŗos iekāpt; bet uzkāpis, izārdi atkal krēslus, paņem savu grāmatu un lasi. Viņa (meita) gribēs tevi aiztikt, bet nevarēs - mans gars arī būs priekšā."

Tā viņš nu arī darījis. Otrā naktī ieracies kaulos, trešā iegulies zārkā un licis meitai tēvreizi skaitīt. Kad noskaitījusi amen! tad šī bijusi atpestīta no velna un sākusi vaidēt un brīnīties: "Vai Dieviņ!"

Tad ķēniņš saprecinājis abjus : meitu ar savu glābēju, un atdevis vēl znotam valdību, tāpēc ka pats bijis vecs cilvēks.

Bet kad nu jaunais pāris saguldīti, tad brālis (eņģelis) ņem brūtgānu no gultas un nes uz kārtavām kārt. Stundu turējis pakārtu, nesis atkal pie brūtes atpakaļ gultā un sacījis: "Brāli, es tev esmu līdzējis ķēniņa meitu izpestīt, un tā katram no mums pieder uz pusi!"

Un licis, lai cērt pušu. Nu lūdzies ķēniņš un arī laulājamais brālis, lai necērtot pušu, tad lai labāk ņemot veselu. Bet eņģelis nekā - cērt krustis pušu, izņem sirdi, pārgriež arī uz pusi un nu atron: ķēniņa meitai sirds pilna ledus. Ņēmis ledu izmazgājis. salicis atkal visus gabalus kopā, un tā šī tūlin dzīva un vēl skaistāka nekā bijusi. To padarījis, eņģelis teicis: "Nu, brāli, dzīvo tagad vesels! Man nevajaga ne tavas sievas, ne tavas mantas esmu Dieva eņģelis. Dievs mani sūtījis tevi izglābt. Ja es nebūtu bijis, tu tad būtu postā gājis." To teicis, eņģelis pazudis.