14. A. 347. 545. Pločkalns ar V. Vīdneri Skrundā Brīvzemnieka "Sborņik" 125. piez. LP, VII, I, 216 .l. p. 32.AŠ, III, 1h.

Viens bagāts tirgotājs bijis ļoti godīgs: neņēmis lielas pro centes un arī dēlam to piekodinājis. Dēls mantojis tēva bagātību, bijis gluži pēc tēva, bet viņš domājis, ka vēl labāki iedzīvosies ja turēs zelli. Un tā ieraudzījis: pārdotavai iet viens cilvēks gaŗām, zeļļa drēbēs apģērbies. Salīdzis to; bet, zināms, ar to piekodinājumu, ka arī zellim nav brīv lielas procentes ņemt.

Zellis sāk tirgoties un viņam iet tā no rokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces piedot. Un tomēr zellis tur tirgojās, kamēr pārdotava bija gluži tukša; neviens pats preces gabaliņš nebija atlicies, viss pārdots. Nu viņi aprēķināja un tad izrādījās, ka zellis trīskārt vairāk pelnījis, nekā saimnieks bija cerējis. Saimnieks rājās zellim, ka būšot ņēmis lielas procentes, bet zellis liedzās to darījis. Tiepās abi, tiepās, beidzot sarunāja pārāko naudu iz- dalīt nabagiem. Naudas lietas nokārtojuši, abi sarunājās pēc precēm braukt uz aizjūŗas zemēm.

Kuģus saraudzījuši, abi aizbrauca no sava pilsēta itin laimīgi. Bet uz jūŗas sacēlās briesmīga auka, nebija vairs iespējams kuģi grozīt un vadīt, bija jāatstāj aukas varai. Nu viņi maldās, maldās pa jūŗu un otrā dienā ierauga svešu pilsētu. Iebrauc ostā, šos ņem tūlin uzlūkot.

Un šai pilsētā dzīvoja ķēniņš; tam bija viņa vienīgā meita aplādēta, apburta. Tik dienu, tik nakti viņa gulēja baznīcā, zārkā kā mirusi, bet ap pusnakti, no pulksteņa 11. līdz 12. tā cēlās augšā ēst un apēda ik naktis vienu cilvēku. Ja nedeva zināmo ziedu, tad pati gāja pa pilsētu, paņemdama kautkuŗu.

Jau ķēniņa meita bija apēdusi pus valsti. Tad ķēniņš sagūstīja jūŗniekus un deva pa vienam vien meitai tos apēst. Apēda arī visus jūŗniekus meita, tikai šie abi, tirgotājs ar savu zelli, vēl bija atlikuši. Pienāk kārta šiem, šie metīs kauliņus, kam pirmajam

krīt uz baznīcu iet. Krīt tirgotājam. Ķēniņš arvienu mēdza vaicāt tam, kam bija nospriests uz baznīcu par ēsmu iet, ko viņš vēl vēloties? Tirgotājs lūdza vēl reiz saredzēties un atvadīties no sava zeļļa. Beidzamo reizi saredzoties, zellis pamācīja savu saimnieku slēpties lielajā kaulu čupā, un ja ir tad viņu atrastu, tad lai turoties pretim, cik jaudas, jo ap pulksten divpadsmitiem viņa metīšoties gurdena.

Nu tirgotājs aiziet uz baznīcu un pavada nakti gluži laimīgi. Otrā naktī zellis viņu izmāca paslēpties tornī zem vecā zvana. Ilgi ķēniņa meita izmeklējās tirgotāju, beidzot atrada un izvilka no zvana apakšas. Viņš drošsirdīgi turējās pretim, viņa jau no koda tam vienu roku, te nosita divpadsmit, gailis iedziedājās un ķēniņa meitai bija jāmūk atpakaļ savā zārkā gulēt.

Trešo nakti zellis izmāca saimnieku klusītiņām paslēpties apakš paša zārka un, kad ķēniņa meita taisni pulksteņa divpadsmitos nāk uz savu guļu atpakaļ, tad likties pašā zārkā iekšā un ātrāki ne par ko no zārka ārā nenākt, iekams šī nav noskaitījusi, skaidri un pilnīgi, kā pieklājas "Mūsu tēvs."

Tā notika. Izmalusi visas pakaktes baznīcā un neatradusi pa visu stundas laiku savu ziedoto, šī nāks zārkā atpakaļ un ieraudzīs tirgotājs guļ zārkā. Šī dzen no zārka, viņš neiet; šī lūdzas, viņš neiet; šī lamājas, viņš neiet un tikai skubina: "Noskaiti dikti un pilnīgi "tēva reizi", tad iešu."

Ķēniņa meita sāka skaistīt, bet noskaitījusi trešo dalu, sāk aplam runāt un neskaita tālāk ne par ko. Sāks atkal šī vilkt viņu no zārka ārā, viņš nepadodas; sāks lūgt, viņš neiet un tikai skubina: "Noskaiti lūgšanu visu!"

Šī noskaita līdz "amenim" un apstājas, to vārdu nesaka, lai kas, un sāk atkal ķīvēties. Bet viņa ne par ko nelaiž. Šī viņu lamā, lād, lūdz: "Laid zārkā!,` bet viņš tikai pastāv, lai noskaita lūgšanu. Beidzot šī ņemsies un noskaitīs visu pareizi līdz beidzamam vārdam. Tirgotājs nu kāpj no zārka ārā, bet ķēniņa meita neguļas vairs tur iekšā, šī krīt viņam gar kaklu tencinā- dama, ka izglābis.

Otrā rītā abi aizgāja pie ķēniņa; ķēniņš paaicināja zelli un viņam klāt esot, salaulāja tirgotāju ar savu meitu. Ķēniņš atdeva savam znotam valsti un visu savu bagātību. Zellis palika pie jaunā ķēniņa par ministri; viņi valdīja gudri un laimīgi, visas lietas vedās, tā kā labi iestellēts pulkstens.

Viņi savaldīja seši gadi, te reiz visi trīs, ķēniņš, viņa sieva un ministrs, gāja gar jūŗas malu pastaigāties. Staigāja, staigāja, beidzot apsēdās. Tad ministris ieteicās uz ķēniņa: "Vai atmini, brālīti, kad es salīgu pie tevis par zelli, tu apsolīji visu dalīties ar mani uz pusēm."

"Tas taisnība!" sacīja ķēniņš.

"Bet es tagad gribētu šķirties no tevis," ministris teica, "un tev ir sieva, tad nu puse pieder man."

To sacījis, ministris izvilka savu zobinu un pāršķēla sieva pa vidu. Lai gan tas ķēniņam nebija pa prātam, bet pretoties viņš nevarēja, tāpēc ka pašam nebija zobina līdz. Pārcirtis pa vidu, ministris saka ķēniņam: "Ņem savu puisi, es ņemšu savu. "

Ķēniņš nezināja, ko darīt. Tad ministris sacīja smiedamies: "Ņem miesas gabalus, izmazgā labi jūŗā; tu redzi, kāda viņai sirds viena puse sarkana, otra melna. Mazgā melno pusi, kamēr tikpat sarkana paliek kā otra puse."

Ķēniņš ņēmās mazgāt savas sievas miesas - mazgāja, mazgāja, kamēr abas puses palika sarkanas. Pēc tam ministris salika abas puses kopā, atdzīvināja ķēniņieni un teica : "Man laiks aiziet; es esmu eņģelis, sūtīts no debesim tevi glābt un sargāt. Nu tu vari dzīvot un tev viss vedīsies. Ja es nebūtu pārcirtis tavu sievu un tu nebūtu izmazgājis, tad. viņa drīzumā būtu palikusi tāda pati kā agrāk; bet nu vairs nekad ne."

To teicis, ministris pazuda, bet ķēniņš ar savu sievu gāja uz mājām un viņi sadzīvoja laimīgi un priecīgi līdz nāves brīdim.