15. A. 307. 505. Jēkabs Birģeris Mežotnē. LP, VII, I, 187. 1. AŠ, III, 11.

[Tēva dēls iet pasaulē laimi meklēt un sastop vienu biedru, ar ko sadraudzējas un nu ceļo kopā. Viņi norunā turēties arvien kopā un dalīt visu peļņu uz pusēm. Viņi nonāk svešā ķēniņa zemē kur ķēniņš piespiež tēva dēlu sargāt baznīcā savu mirušo meitu Ceļa biedrs nu pamāca, kā izsargāties no velna apsēstās ķēniņa meitas. Trīs naktis sargājis, tēva dēls atpestī ķēniņa meitu no ļaunā gara, par ko vecais ķēniņš tam atdod glābto meitu par sievu. Bet nu ceļa biedrs, kas bijis Dieva eņģelis, paģēr pusi no ķēniņa meitas.]

Tad eņģelis ar izglābēju paņēmuši atpestīto ķēniņa meitu katrs pie savas kājas, pārplēsuši pa vidu un iemetuši jūŗā. Pa brītiņam no jūŗas izpeldējusi skaista meita. Tad eņģelis teicis: "Ņem nu to par sievu un dzīvo laimīgi! Ja nebūtum pārplēsuši to, tad pēc neilga laika velns atkal būtu ieskrējis viņā; bet nu tas vairs nenotiks."