16. A. 307. Indriķis Reķis Kroņa Rendā, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 199. 1. p. 19. AŠ, III, 1m.

[Tēva dēls, pa pasauli ceļodams, saticis ceļa biedru, ar kuŗu nu noslēdzis tādu brālību, ka abi turēšoties vienādi kopā un visu peļņu dalīšot arvien uz pusēm. Bet tas ceļa biedrs bijis Dieva eņģelis.]

[Braukdami pār jūtu, viņi nonākuši pie kādas pilsētas, kur ķēniņš piespiež tēva dēlam sargāt viņa mirušo meitu baznīcā. Pēc ceļa biedra padomiem tēva dēlam izdodas nosargāt ķēniņa meitu un izglābt viņu no velna varas.] Kad ķēniņa meita izcēlusies no zārka, tā bijusi briesmīgi nejauka: acis kā bunduļi, mati kā krēpes. [Priecādamies par meitas glābšanu, vecais ķēniņš atdod viņu glābējam par sievu. Viņš to arī apprecē, paliek pie ķēniņa un aiz- mirst savu ceļa biedru jūrmalā.]

Vēlāk, kad izglābto apprecējis un kad divi bērnus jau piedzīvojis, tad ķēniņa znots ar savu sievu un bērniem reiz pastaigājušies gar jūrmalu un atraduši toreizējo padoma devēju (eņģeli) smiltīs apputinātu. Viņam palicis žēl; bet eņģelis teicis, lai vienu bērnu ar zobinu cērtot pa vidu pušu. Paklausījis. Kad pārcirtis, eņģelis teicis: "Saliec pārcirstās puses kopā un uzber smiltis virsū!"

Uzbēris - bērns atkal atdzīvojies un nu eņģelis izrāpies no smiltim un pazudis.