17. A. 307. 505. A. Rītiģers Embūtē 1864., A. Bīlensteina kr. LP, VII, I, 200. LP. 23. AŠ, III, ln.

Viens tēvs mirdams piesacījis savam dēlam: "Kad es nomirstu un tu mani ar radiem: un draugiem esi pavadījis, tad neej no kapsētas ar citiem reizē uz mājām. Ej viens pats pa citu ceļu un to pirmo, ko iedams satiec, saderi par draugu un klausi, lūdzams, viņa padomam, tad tev klāsies labi."

Tēvs nomiris - apglabājuši - un kad nu dēls, pa sānu teku gājis mājā, saticis staltu, jaunu puisi, sniedzis tam roku un derējis draudzību. Labi. Te pēc kāda laika jaunais draugs skubinājis dēlu laivu taisīt un pa jūtu preces vadāt. Labi. Nu braukuši, braukuši ar precēm pa jūŗu, uzbraukuši vienu pilsētu, kuŗā pagānu ķēniņš dzīvojis un tam bijusi elku baznīcā velna apmākta meita gulējusi tur nomirusi.

Tad draugs teicis: "Tai baznīcā neej!"

Bet dēls atcerējies paradumu: ja baznīcai gaŗām ej, ieej mazākais, ja vairāk ne, tēva reizi noskaitīt un krustu pārmest - un iegājis. Līdz iegājis, pagānu ķēniņš vairs nelaidis ārā: lai izsargājot viņa velna apmākto, nomirušo meitu trīs naktis no vietas!

[Pēc drauga padoma dēlam izdevies nosargāt ķēniņa meitu un atsvabināt viņu no ļaunuma. Tā viņš apprecē izglābto ķēniņa meitu. Bet nu atnācis arī draugs un paģērējis pēc agrākā līguma pusi no ķēniņa meitas. Nekas nelīdzējis, viņš paņēmis ķēniņa meitu un pārcirtis to vidū pušu.]

Kad draugs sievu pārdalījis uz pusi - atraduši sievas sirdī zalkti. Draugs zalkti izņēmis, iesviedis jūŗā, paņēmis sacirstos miesas gabalus, salicis rūpīgi kopā, iepūtis pa muti un nāsim dvašu - tūlin sievai miesa sadzijusi, viņa cēlusies augšā un nu bijusi otrutiek tik daiļa kā papriekšu. To padarījis, draugs piepēži pazudis.