19. A. 307. K. Plēsājs Mežotnē. LP, VII, l, 182. 1. p. AS, III, lr.

Viens vīrs apprecējis sievu; bet tā sieva bijusi eņģelis. Un tai pašā laikā šim vīram miris tēvs; tas mirdams pateicis tā: "Dēls, kad tu ar savu sievu gar baznīcu ej, neej gaŗām - ej iekša pātarus noskaitīt!"

Un tā viņš ar sievu ejot vienreiz gar upmalu. Tur bijusi veca baznīca. Sieva paliekot upmalā, šis ejot uz baznīcu pātaras noskaitīt. Bet tā baznīca bijusi velna apsēsta. Katru nakti velnam vajadzējis cilvēku ko ēst un ja neesot bijis kādreiz cilvēks, tad ķēniņam neliekot mieru. Un kā šis nu nogājis pie baznīcas, tā tūlin iegrūžot šo iekšā velnam ko ēst. Bet šis lūdzoties, lai mazākais vēl palaižot uz upmalu ar sievu aprunāties. Palaiduši. Nogājis uz upmalu, sieva bārusi: "Ko tu tur gāji?" Izbārusi un tad pamācījusi. kas baznīcā darāms.

Pēc tam aizgājis uz baznīcu un apskatījies, vai nevar Kur pa- slēpties? Sagudrojis - kāps luktā. Bet tur apakš luktas bijusi liela čupa kaulu. Un kā nu pulkstens nācis ap divpadsmitiem, tā velns izceļoties - ožot, ožot - saožot šo tur luktā un nu kāps pa kauliem uz augšu. Kāpj, kāpj - kā būtu pakāpis, tā kauli sāk brukt un šis atveļas atpakaļ. Samocījies pāri pa pusnakti, te kāpdams, te veldamies; beidzot aizdziedājies gailis un nu kāpējam bijis jāsprūk zārkā atpakaļ.

Bet otrā naktī spieduši vēl vīru, lai iet baznīcā velnam par ēsmu. Tad viņš atkal lūdzies, palaist ar sievu aprunāties. Laiduši gan. Nogājis uz upmalu, sieva bārusi: "Vai neteicu ko tu todien tur gāji?" Izbārusi un tad pamācījusi, kas nu atkal baznīcā darāms . . .

Un tā nākot pulkstenis divpadsmit, velns atkal ceļoties augšā; bet vīrs uzskrejot kancelē un ātri, ātri apvelkot ar krītu riņķi sev apkārt. Velns gribot riņķim pāri tikt - nevarot. Kā nevarot, tā šis paķeŗot miroņa stilba kaulu un dzēšot uzkrītējumu ārā -- beržot ar to kaulu. Bet kur velns izberž, tur vīrs, iekšpus riņķa stāvēdams, uzkrītē atkal par jaunu. Neko darīt - gailis atkal aizdziedājis - velnam jāiet zārkā atpakaļ.

Bet trešā vakarā spieduši vēl vīru baznīcā palikt. Šis arī mierā, tikai lūdzies, lai palaižot drusku uz upmalu pie sievas aprunāties. Labi. Nogājis, sieva nu vēl vairāk bārusi : "Vai neteicu todien, neej baznīcā?" Izbārusi un tad pamācījusi, kas atkal šai naktī baznīcā darāms . . .

Un kā nākot pulkstenis divpadsmit, braiks! sprāgstot zārkam vāks augšām un velns klups laukā zārkam pa kājgalu. Bet netika ne soli, vīrs jau laikā bija ar ķēblīti kājgalam virsū. Nu velns te neticis, grib pa galvas galu izsprukt, bet vīrs atkal tur ar ķēblīti virsū. Tā samocījušies līdz gaiļiem. Pašos gaiļos, tiklīdz gailis nodziedājis, kas nu par brīnumiem! Mans velns uz reiza paliek par labu cilvēku, par daiļu meitu. Un kā nu vīrs ieraugot tik daiļu meitu, tā tai pašā brīdī aizmirstot pavisam, ka sieva upmalā palikusi, tikai tas vien prātā: meitu skubināt, lai nākot līdz pie mācītāja laulāties. Gājusi, salaulājušies un sadzīvojuši divi gadi. Pēc divi gadi viņš atminējies, ka vecā, pirmā, sieva stāv upmalā. Nu skrējis raudzīt - ja: ir gan vēl. Atvainojies tur kā nekā un vaicājis, ko viņa gribot, lai viņš maksājot? Atteikusi: viņa vairāk nekā negribot, kā pusi no viņa sievas. Viņš nedodot. Bet šī ejot pakaļ un ar zobinu pārcērtot sievu divos gabalos un izņemot no vidus lielu čūsku. Izņēmusi no sievas čūsku, saliekot abas puses atkal kopā, sieva atkal vesela. Promejot pirmā sieva, eņģelis, teikusi: "Ja es nebūtu izņēmusi tavai sievai to čūsku. tad viņa tevi pēc pusgada būtu apēdusi."