20. 650 A. 307. 1095. 1045. 1132. M. Starķis Lielvārdē, Ausekļa atl. rakst., Brīvzemnieka kr. LP, VII, 1, 211. l. p. AŠ, 1II, 1v.

Vienreiz raudāja viens puika mežā. Viens zemnieks, kas to dzirdēja, uzņēma viņu savos vāģos (ratos). Puika tam prasīja, kur šo vedīšot? Zemnieks atbildēja: "Uz manu māju!"

"Ne!" sacīja puika, "pārdod labāk mani tam, kas pirmais mūs satiks!"

Labi. Brauc tālāk, satiek kaŗa lielkungu pirmo. Zemnieks tad sacīja: "Pirciet šo puiku!"

Cik maksā?" kaŗa lielskungs prasīja."

Simtu rubļu! Pirciet droši - būs labs puika! Atdošu arī par 50 rubļiem!"

Lielskungs zemniekam 50 rubļus aizmaksājis, paņēma zeņķi un brauca uz māju. Bet kamēr līdz pilij nobrauca, tik ilgi puika bija izaudzis par lielu tēviņu. Tad kungs pavēlēja zeņķim: "Ieber zirgiem auzas!"

Zeņķis piebēra kā ķinķēziņš pilnu sili. Kungs atkal sacīja, lai sienu aizbāžot! Zeņķis piebāza tik pilnas redeles, ka siens pāri pa redelēm līdz pusstallim izvazājās.

Tagad kungs sacīja : "Atnes ūdeni, padzirdi zirgus, padzirdi govis un vēršus!"

Zeņķis nesa, nesa, bet spaņņi viņam bija par daudz mazi. Te viņš piepēži ieraudzīja lielo katlu, kur kaŗa spēkam putru vārīja, un paķēra to. Paķēris to, nu nesa, un nesa ūdeni un lēja un lēja laidarā, kamēr bija pilns ar ūdeni un vērši un govis peldus peldēja. Peldēja, peldēja - dažas jau apslīka un kaŗa kungs, pamanījis nelaimi, apsauca zeņķi: "Diezgan būs!"

Labi - kad diezgan, tad diezgan. Bet no tā laika kaŗa kungs dikti bijās no zeņķa un to vien gudroja, to vien domāja, kā varētu nonāvēt zeņķi? Te pēdīgi labs padoms tam iešāvās prātā. Viņš zināja, ka gar ķēniņa pili neviens nedrīkstēja iet, kas gāja, tam nāve. Un tādēļ sūtīja zeņķi tur, lai atprasot ķēniņam viņa (kaŗa kunga) tēva naudu. Labi. Zeņķis aizgāja uz pili, sāka taujāt pēc naudas, ķēniņš atbildēja, ja būšot uzmodināt viņa meitu, kas baznīcā zārkā guļot, tad dabūšot naudu, tad tikšot uz mājām. Zeņķis mierā; bet lai dodot šim trīs podi smagu bumbu, riekstus un kārtis baznīcā līdz.

Labi. Nu aizgāja uz baznīcu, nosēdās pie ķēniņa meitas zārka un sāka viens pats kārtis spēlēt un riekstus kost. Koda, koda, te ap pusnakti nāca velns baznīcā šņākdams, krākdams un pie zeņķa piegājis, sacīja tā: "Labais draugs, caurais trauks! Ko mēs abi nīdīsimies, iesim labāk kārtis paspēlēt. Ja es tevi vinnēšu, tad es tev došu ar dūri pa dibenu un raušu aiz matiem pa baznīcu."

Zeņķis atbildēja: "Un ja es tevi vinnēšu, tad es tev tāpat darīšu, kā tu man dzīries darīt."

Sāka spēlēt, zeņķis vinnēja un nu ķēra velnu aiz matiem, rāva trīs reizes pār baznīcu un ar dzelzs bumbu deva tā pa dibenu, ka bumba salīda iekšā. Velns muka, cik spēja, bet zeņķis pakaļ, kliegdams: "Atdod manu bumbu!"

Velns klupdams, krizdams iemuka ezerā, kur viņam dzimtene bija. Rītā ķēniņš sūtīja zaldātus uz baznīcu, lai aprokot zeņķa kaulus, jo viņš domāja, ka zeņķis būšot apēsts. Zaldāti nogāja baznīcā, bet par brīnumiem atrada zeņķi dzīvu un ķēniņa meitu jau elpojam . . .

Otrā vakarā zeņķis lūdzās, lai ķēniņš dodot līdz dzelzs cimdus, riekstus un jaunas kārtis. Labi - dabūja. Tad zeņķis atkal nosēdās ķēniņa meitas zārkam blakus un koda riekstus, viens pats kārtis kravādams. Te ap pusnakti velns pa logu atkal baznīcā iekšā un šņākdams, krākdams sacīja uz zeņķi: "Labais draugs, caurais trauks! Ko mēs abi nīdīsimies, iesim labāk kārtis paspēlēt. Ja es tevi nospēlēšu, tad raušu tevi trīs reiz pār baznīcu aiz matiem un došu ar pļauku pa muguru."

Zeņķis atbildēja: "Un ja es tevi vinnēšu, tad es tev tāpat darīšu, kā tu man dzīries darīt."

Sāka spēlēt, zaņķis vinnēja un nu ķēra velnu aiz matiem, rāva trīs reizes pār baznīcu un sita ar dzelzs cimdu tā pa muguru, ka cimds salīda mugurā un velns aizmuka. Bet zeņķis skrēja pakaļ kliegdams: "Atdod manu dūri un manu p]auku!"

Velns klupdams, krizdams iemuka ezerā, kur viņam dzimtene bija. Rītā sūtīja ķēniņš zaldātus, lai aprokot zeņķa kaulus; bet zaldāti atrada zeņķi dzīvu un meitu jau runājam. Ķēniņš, to zināt dabūjis, gauži priecājās.

Trešā vakarā zeņķis lūdzās, lai dodot 5 dzelzs pirkstus, riekstus un jaunas kārtis. Labi. Tad zeņķis atkal nosēdās ķēniņa meitas zārkam blakus, koda riekstus un kravājās ar kārtim. Ap pusnakti šņākdams, krākdams ieskrēja velns pa logu baznīcā un sacīja uz zeņķi: "Labais draugs, caurais trauks! Ko mēs abi nīdīsimies, iesim labāk kārtis spēlēt. Ja es tevi vinnēšu, tad tevi raušu aiz matiem trīs reizes pār baznīcu un ar visiem pieciem pirkstiem sitīšu tev pa kaklu."

Zeņķis atbildēja: "Un ja es tevi vinnēšu, tad es tev tāpat darīšu, kā tu man dzīries darīt."

Sāka spēlēt, zeņķis vinnēja un nu ķēra velnu aiz matiem, rāva trīs reizes pār baznīcu un sita ar visiem pieciem dzelzs cimdiem tā velnam pa kaklu, ka visi pirksti turpat palika iekšā.

Velns aizbēga ezerā un ķēniņš, tūlin dabūjis zināt, ka viņa meita no zārka laukā, lika zirgus karietē sajūgt un zeņķi ar meitu vešus pārvest uz pili. Tad ķēniņš prasīja zeņķim: "Vai tu par to darbu gribi visu manu valsti jeb tev pietiktu ar pusi?"

Zeņķis atbildēja: "Es vairāk negribu, kā vienu lūku riteni." Ķēniņš par tādu runu gauži brīnījās, bet tomēr deva to lūku riteni (kamolu). Un paņēmis riteni, aizgāja uz ezeru un iesāka tīklus pīt (aust). Velns, to redzēdams, iznāca un prasīja: ko ar tīkliem darīšot?

"Ko darīšu? Zvejošu velnus no ezera!"

Tad velns solīja daudz naudas, lai tā nedarot. Labi - salīga.

Nu velns iejūdza savu sirmo ķēvi un aizveda uz zeņķa māju milzumis naudas.

Nu pārgāja pie kaŗa kunga atpakaļ, kaŗa lielskungs plecus vien rausta par zeņķi un bijās vēl vairāk. Tikām bijās kamēr norunāja ar savu sievu labāk no zeņķa bēgt. Viņi piebīdīja divi maisus : - vienu ar baltu maizi, otru ar drēbēm un tad nu bēgšot. Bet zeņķis visu bija noklausījies, tas slepeni izkrāva baltu maizi no maisa laukā un ielīda pats maisā. Rītā, kad kara liels- kungs ar sievu labā gabalā bija bēguši, tad abiem iegribējās ēst un nu raisīja baltās maizes maisam galu vaļā. Atraisīja, izlīda zeņķis no maisa un kā krāva ar knipi kungam pa pieri, gatavs arī bija; bet kunga sievu, to dzina atpakaļ uz māju. Pēc tam zeņķis apņēma izpestīto meitu par sievu un dzīvoja bez bēdām.