21.A. 307. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no Emmas Briedes Aumeisteŗos.

Vienam ķērnīnam bīsi viena pati meita un tā pati bīsi vēl apsēsta. Princese bīsi tik vienu stundu par dienu dzīva, pārējās stundas viņa bīsi beigta. Ķērnīc licis princesi ielikt zārkā un aiznest uz baznīcu. Tur nu viņa gulēsi glāžu zārkā un no pulkstens vienpacmitim līdz divpacmitim cēlusies no zārka ārā un ēdusi cilvēkus. Princese varēsi tikai tad no ļaunuma vaļā tikt, ja kāds to varētu trīs naktis no vietas novaktēt. Bet neviens nav varēš princesi trīs naktis novaktēt, jo tiklīdz tā cēlusies no zārka ārā, tūlī klupusi vaktētājam virsū un to apēdusi. Nu ķērnīc izlaidis tādu ziņu, ka viņš atdošot princesi un savu valsti tam, kuŗš varēšot to trīs naktis no vietas novaktēt.

Princesi gāši vaktēt daudzi prinči un augstmaņi, bet tos visus princese apēdusi. Netālu no ķērnīna pils dzīvoš vecs nabags puiša cilvēks, vārdā Dāvīts. Dāvīts ganīš pie viena saimnieka cūkas. Bet Dāvīšam daudzreiz vie licies, ka tam kāds pie auses čukst: "Ej, ej, tu ar! ej tu ar un paprovē!"

Nu Dāvīts domāš tā: "Tā kā tā man reiz jāmirst. Labāki jau mirt baznīcā, kā nabagu mājā. Iešu ar un provēšu roku!"

Dāvīts savīkšies un gāš uz baznīcu. Viņš piegāš pie baznīcas un sacīš baznīcas sargam, ka šis gribot princesi vaktēt un lai šo laižot baznīcā iekšā. Bet sargs nu sācis pilnā kaklā smieties un sacīš, ko tad šis tur tāds meklēšot, ne šim zobina, ne plintes. Te esot visādi nākuši, gan ar plintēm, gan ar zobinim, bet neviens nekā neesot izdarīš, ko tad un šis, tāds cūku gans, kuŗš tikko savus kaulus varot pavazāt. Tā nu sargs visādi izsmēš Dāvīti un negribēš to pavisam baznīcā iekšā laist.

Dāvīts klausījies, klausījies, nekā ar liela nesacīš sargam pretī un pēdīgi sacīš: "Tā kā tā reiz jāmirst vie būs, vai nu baznīcā, vai cūkas ganot." Nu sargs ar pēdīgi bīš ar mieru Dāvīti laist baznīcā. Dāvīts iegāš un tam uzreiz nācis pretī mazs vīrīc un sacīš tā: "Tas ir labi, Dāvīt', ka tu atnāci. Tev gan būs grūti, bet nekas. Aizlien tik pie altāra, labā pusē, aiz staba un notupies. Šonakt jau nekādas lielas briesmas nebūs, viņa būs akla. Bet tu tik nesaki ne nu, un sēdi."

Vecīts tūlī aka pazudis un Dāvīts palicis vienc. Viņš aizr līdis aiz staba un notupies. Ka pulkstens tornī sitis vienpacmit, tad zārka vāks nolēcis zemē, princese izlēkusi no zārka un sākusi ostīties. "Ui, ui kristīga cilvēka smaka!" kliegusi princese un sākusi skriet pa baznīcu riņķī vie un grābsīties gar sienām. Bet nu Dāvīšam palicies skaudīgi bailes un viņč trīsēš un virinājies pie visas miesas. Bet princese skraidīsi pa baznīcu apkārt un kliegusi: "Kas tur nu būtu, vienc pats kumosīc mums, vesalam simtam!

Aka princese skrēsi un grābājusies gar sienām, bet kā nevarēsi, tā nevarēsi Dāvīša dabūt rokā. Tornī pulkstins sitis divpacmit, princese lēkusi atpakaļ zārkā, vāks noblākšējies un bīš aka virsū un princese bīsi beigta.

No rīta baznīcā ienācis ķērnīc ar sargu un meklēši Dāvīti. Nu Dāvīts izlīdis no spraugas un bīš tā pārbījies, ka tam no bailēm bīš degunc ierāvies. Kērnīc bīš laimīgs un vedis Dāvīti uz pili, mieloš to un dzirdīš. Otrā vakarā aka Dāvīts gāš uz baznīcu. Tiklīdz Dāvīts bīš baznīcā iekšā, ka šim aka nācis mazais vecīts pretī un sacīš tā: "Teu nu šonakti gan būs daudz grūtāki, kā bija. Bet tu nesaki nekā. Nogulies princeses zārkam kreisā pusē un guli mierīgi. Tikko zārka vāks kritīs nost, viņč teu uzkritīs virsū un princese tevi nemaz nepamanīs."

Dāvīts nogūlies zārkam kreisā pusē un nedrīkstēš ne pirstīna pakustināt. Ka nu pulkstins aka sitis vienpacmit, tā zārka vāks cēlies no(st) un blaukš! Dāvīšam virsū. Bet zārka stūris ķēris Dāvīšam pa pirstukaulu. Tas nu sāpēš, skaudīgi sāpēš un Dāvīts no lielām sāpēm sācis gandrīz vai bļaut, bet pa laimi iedomājies, ka princese ir no zārka laukā. Nu tam bīš aka tik bailes, tik bailes, ka princese šo nepamana. Bet tā nu skrēsi pa kaktu kaktim un nevarēsi Dāvīša dabūt rokā. Ka pulkstins tornī sitis divpacmit, tā princese aka drāzusies zārkā iekšā un vāks bīš virsū. Nu viņa pamanīsi, ka Dāvīts gulēš zem zārka vāka. Bet bīš jau par vēlu un tūlī princese aka bīsi beigta.

No rīta nācis ķērnīc un sargs. Viņi nākuši skatīties, vai Dāvīts ir vēl pie dzīvības, vai pagalam. Dāvīts no lielām bailēm un no sitiena tikko spēš kājas pavazāt. Ķērnīc nu Dāvīti vedis uz savu pili, mieloš to, dzirdīš un bīš traki laimīgs.

Trešās dienas vakarā Dāvīts aka aizvilcies uz baznīcu. Viņč bīš pavisam stīvs un beigts. Ka nu Dāvīts iegāš baznīcā, tā tam aka nācis tas pats vecīts pretī un sacīš:

"Nu gan tev būs pavisām reizām grūtāki. Bet nekas, ka viņa [princese] tevi pamanīs, būs jau pa vēlu. Tagadin nu tu dabū auklīnas un piesienies pie griestim visaugstākā vietā, pie altāra un nerunā un nekusties."

Vecīts aka pazudis un Dāvīts gāš pēc auklīnām. Ka nu viņš auklīnas dabūš, tā piesējies pie griestim un gulēš tik mierīgi un klusu ka būtu pagalam.

Ka nu pulkstins tornī nositis vienpacmit, tā tūlī princese bīsi no zārka ārā. Viņa skrēsi, meklēsi un kliegusi: "Un, ui, kristīga cilvēka smaka! Tur nu man būtu vienc mazs mazs kumosīc, es trīs dienas nau ēdusi!"

Pēdīgi princese pamanīsi, ka Dāvīts karājas pie griestim. Nu viņa ķērusi beņķus un krāvusi kaudzē. Bet pirmo reiz netikusi klāt un nogāzusies ar visim beņķim zemē. Nu tā krāvusi aka beņķus pa otram lāgam un uzkrāvusi par augstu. Kad nu rāpusies aukšā, tā galva bīsi pāri un aka netikusi Dāvīšam klā. Nu princese krāvusi benķus pa trešam lāgam. Nu tie bīši labi un viņa jau ar nagiem ķērusies pie kājām. Dāvīts manīš, ka nupat ir beigas. Viņš spēris ar kāju. Princese ar visiem beņķiem gāzusies zemē. Arī pulkstins tornī sitis divpacmit un princeses stunda bīsi pagalam.

Ka nu otrā rītā ķērnīc ar sargu ienākuši baznīcā, tā nevarēši Dāvīša rokā dabūt. Pēdīgi viņi to uzkatīši pie griestim un tas bīš no lielām bailēm pamiris.

Ķērnīc nu sasaucis dakteŗus un licis Dāvīti ārstēt. Dāvīts ilgi sagulēš uz gultas un tā atlabis. Nu ķērnīc šim devis savu meitu par sievu un tie dzīvoši laimīgi.