22. A. 505. 307. 303. 300. Pogu Jānis, Bechmanis, 1879. g. LP, VI, 115, 10 d AŠ, III, 1p.

Reiz bija jauns ķēniņš. Un to bija apstājušas sēras : lai viņš darīja, ko darīdams, lai gāja, kur iedams - arvienu bija nopietns un bēdīgs. Gan viņu raudzīja iepriecināt, bet viņš nezināja un nezināja, par ko varētu priecāties.

Te vienu dienu atnāk noskrandējis ubags ķēniņa pilī un lūdzas gabaliņu maizes. Ķēniņš saka: "Viens gabaliņš maizes maza lieta; bet es tev dotu maizi uz visu gadu un nezin ko vēl, ja tu spētu tikai mani iepriecināt."

"Tu paliksi līksms!" nabags atteica, "ja pieņemsi mani par savu padoma devēju."

"Labi! Tad paliec man par padoma devēju!"

Un kas nu ir? Šie ieiet abi iekšpusē, apsēžas, paēd un par to īso laiciņu ķēniņš neviļot jau iedzīvojies citādā prātā - sēras kur palikušas, kur ne. Tie bija brīnumi gan. Bet padoma dēvēju ķēniņš tad nu arī izturēja kā savu brāli, un to vien darīja, un to vien klausīja, ko viņš vēlējās, jeb ko viņš par labu atzina.

Tā pagāja gads. Te otrā gadā ķēniņam iešaujas prātā pa jūru pavizināties, lai padoma devējs arī braucot līdz. Tomēr šis atsaka: "Nevizināsimies vis šoreiz - tev uzbruks klizma."

"Ej, niekalbi, ej!" ķēniņš atsaka, "tik rāmā laikā jau neslīksim ne; drīzāk mums negaidīta laime uzsmaidīs un tad, zināms, tu arī pusi no šis laimes dabūtu. Vai esi tā mierā?"

"Labi, ķēniņ, lai notiek. Pusi man, pusi tev!"

To sacījuši, abi iekāpa kuģī un iesāka braukalēt. Brauca, brauca, te piepēži sīvs negaiss sagrāba kuģi un vēja spārniem nes- tin pārnesa otrā jūŗas malā, svešā pilsētā, kur tobrīd valdīja ne- laimīgs ķēniņš. Viņam bija velna apsēsta meita - tā ta nelaime. Šī meita gulēja iezārkota lielā lielā baznīcā un katru nakti tai bija jādod viens cilvēks apēst; ja ķēniņš to nedotu, tad viņa pašu ķēniņu apēstu. Bet tādā klizmā ķēniņš arī bija gudrs diezgan. Beidzamā laikā viņš nedeva vis vairs savus pavalstniekus apsēstai, bet iegrūda arvienu svešniekus, kas nezinādami pilsētā atkūlās. Un šodien mūsu jaunajam ķēniņam tāda paša reize bija pienākusi. Līdz ko šis labi no kuģa izkāpis, pilsētas ķēniņš pretim: " Tev, draugs, nākamu nakti jāiet lielajā baznīcā pie manas meitas -tur nelīdz ne lāsti, ne pātari. Pie mums tāds likums!"

Vai akls! nu šis atmožas gan, ka nav vairs joki; bet padoma devējs atsaka: "Vai tev mājā neteicu, nebrauksim, nebrauksim šoreiz jūŗā? Bet tu jau neklausīji - are, kā nu klājas. Tomēr pēc manām domām vēl tādā ziņā te līdzams. Tu aizej šonakt baznīcā, saliec krēslus čupā apakš tā lielā kroņa luktuŗa, kur caurām dienām un naktim sveces deg, un iekāp pa krēsliem lukturi pa- slēpties. Augšā ticis, pasper tikai beidzamo krēslu drusku ar kāju, tad viņi visi aizvilksies katrs savā vecajā vietā atpakaļ."

Labi. Jaunais ķēniņš tā darīja. Un līdz arī bija paslēpies lukturī, te torņa pulkstenis apsita vienpadsmit un no lielā dzelzs zārka, baznīcas vidū, trokšņodama izlēca apsēstā ķēniņa meita. Viņa skrēja pa kaktu kaktiem suku sukumis ēst meklēdama un allaž iesaucās: "Smarža ir, bet cepeša nav, smarža ir, bet cepeša nav!"

Bet sazini Dievs, jo vairāk viņa tur iesāka skraidīt, jo stiprāki lukturis sāka trīcēt; beidzot pavisam drebēt nodrebēja un šī - kad tevi! - pacels acis un apmanīs savu cepeti kroņa lukturī. Ko nu? Tā tūlin raus tikai krēslus kopā un taisīsies augšā kāpt; bet jaunais ķēniņš pamanījās beidzamo krēslu ar kāju pagrūst, visi tūlin vecā vietā atpakaļ. Gan apsēstā vēl pa jaunu krāva, bet šis katrreiz izšķīdināja krēslus, ka nevarēja un nevarēja augšā tikt. Par to starpu pulkstenis nosita divpadsmit un nu nemierniecei bija jāiet zārkā atpakaļ.

Rīta agrumā pilsētas ķēniņš atnāk baznīcā raudzīt, kur jaunā ķēniņa kauli palikuši; bet še nu tev! Jaunais ķēniņš sēž kroņa lukturī kā kungs sveiks un vesels. Tas pilsētas ķēniņam patika. viņš teica: "Nāc zemē! Mielosimies un dzīŗosim šodien. Bet nākamu nakti nāksi vēl te baznīcā, jo tu māki ar nelabiem izkauties."

Labi! Abi ķēniņi sadzīŗoja cauru dienu. Bet vakarā jaunais ķēniņš, uz baznīcu iedams, atkal aprunājās ar savu padomu devēju, ko nu šonakt iesākt?

"Ko iesākt?" tas atteica, "šonakt tu sanes visus baznīcas krēslus ģērbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā un pats tad paslēpies apakš viņiem."

Labi. Jaunais ķēniņš tā izdarīja. Te naktī līdz pulkstenis apsitis vienpadsmit, zārks brākšķēdams vaļā atkal un meita kā pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu: "Smarža ir, bet cepeša nav. Smarža ir, bet cepeša nav!"

Beidzot saodīs, ka smarža nāk no ģērbkambaŗa puses un tā tūlin klups krēsliem mugurā un sāks tikai dauzīt smalkās druskās. Un sadauzīja arī gandrīz visus; tikai viens vienīgs krēsls vēl bija un taisni apakš tā tupēja savilcies jaunais ķēniņš, te - laime kur tu nāci - pulkstens sit divpadsmit un meitai klūpot jāskrien zārkā atpakaļ.

Rīta agrumā atnāk pilsētas ķēniņš baznīcā, ierauga: visi krēsli samalti drupās, vai akls! nu nebūs labi klājies. Bet paskatās ģērbkambarī - jaunais ķēniņš sēž atgāzies atlikušajā krēslā sveiks un vesels. Tas pilsētas ķēniņam vareni patika, viņš teica: "Šodien dzīŗosim vēl jautrāki; bet nākamu nakti vēl trešo reizi nāksi te baznīcā ar velniem izkauties.

Labi. Sadzīŗoja cauru dienu. Bet vakarā padoma devējs saka: "Nu, šo beidzamo nakti, nostājies zārkam galvas galā un gaidi, kamēr zārks sprāgs vaļā; bet līdz viņš atsprādzis un ķēniņa meita laukā izlēkusi, klūp veikli, ātri pats zārkā un uzrauj vāku virsū. Tā tu tur paliec tik ilgi, kamēr apsēstā ķēniņa meita visas apēsto cilvēku miesas būs izvēmusi, jo šonakt tas velns muks no viņas ārā, tādēļ ka, trīs naktis neēdis ilgāki badā nevar izciest."

Labi. Ļaunais ķēniņš tā izdarīja. Līdz ko meita, zārkam vaļā sprāgstot, pa kājgalu izlēca ārā, ieskriedama ģērbkambarī - šis, ka nožibēja vien, pa galvasgalu zārkā iekšā, vāks virsū un nu guļ kā sasalis. Bet meita līdz divpadsmitiem nejauki satrakoja pa ģērbkambari. Beidzot kad divpadsmit nosita, atskrēja pie zārka un plosījās un ēdās; bet vāka nevarēja atdabūt, lai ko dara. Tomēr galu galā trakule palika arvienu rāmāka, arvienu rāmāka; te - tas varēja tā ap gaismu būt - sāks šī tikai vaimanāt, trīcēt, ākstīties un beidzot vemt. Labi iztīrījusies, tā sāka Dievu lūgt. Jaunais ķēniņš, to padzirdējis, tūlin nogrūda zārkam vāku un nu - kas par brīnumiem - ieraudzīja daiļu meitu pie altāŗa sēžam un trakulība tai ne prātā vairs. Drīzi arī saule lēca un pilsētas ķēniņš pašu laiku ienāca baznīcā šos raudzīt. Tie tikai bija prieki vecajam, kad atrada savu nelaimīgo meitu izdziedinātu, veselu. Tūlin atdeva jaunajam ķēniņam viņu par sievu un tai pašā dienā vēl sarīkoja kāzas.

Tomēr kāzu priekus pirmajā brīdī jaunā ķēniņa padoma devējs pavisam izjauca. Viņš, tikko kāzās atnācis, sacīja uz savu ķēniņu nopietnā garā: "Izbraukdami nolīgām, ka pusi no tavas laimes es dabūšu; tagad tu precies, tādēļ pusi no tavas sievas es paņemšu, pusi tev atstāšu."

To sacījis, padoma dēvējs paķēra zobinu, pārcirta jaunā ķēniņa sievu pa vidu, iesvieda abas puses jūŗā: vienu pusi pa kreiso roku, otru pa labo, un tad pats arī tik piepēži nozuda tīri kā ūdens.

Jaunais ķēniņš brīnum žēlojās pēc savas sievas, un bēdās nezināja, kur dēties. Tā pagāja tā nakts. Bet - ko domāt - otrā rītā no jūŗas izpeld jaunā ķēniņa sieva tik daiļa kā rīta blāzma un ienāk pie sava vīra, sacīdama: "Laime, ka mani pārcirstu jūŗā metāt. Nu no velna esmu pilnīgi šķīstījusies."

Jaunais ķēniņš tagad vai mēms palika priekā; bet sieva atteica: "Izpriecājies, izpriecājies tagad - vēl vienas bēdas tikpat tavā mūžā būs."

Tomēr ķēniņš tiem vārdiem neticēja. Ko uz priekšu nu varot zināt? Labāk jābraucot tikai mājā, gan jau viss vedīšoties labi: Un tā tūlin jaunais ķēniņš sarīkoja savu kuģi, paņēma sievu un pārbrauca savā pilī . . .

Pagāja daži gadi; visādi viņam dzīvē par to laiku bija laimējies, tikai viena klizma: mantinieku nevarēja piedzīvot. Un jo nu ķēniņš palika vecāks, jo arvienu vairāk sāka mantinieka labad bažīties; beidzot viņam dzīve tīri apnika, un neviens vairs nespēja to iepriecināt.

Tā nobēdājies tas vienu dienu staigāja gar jūrmalu un domāja un domāja. Te - kur gadījies, kur ne - piestājās vecītis, vaicādams: "Nu, ķēniņ, kas tavu sirdi tā grauž?"

Tā un tā - ķēniņš atsaka: "Drīzi esmu vecs, bet mantinieka nekā."

"Ai, ķēniņ, tā maza baža - es tevim pamācīšu zāles. Sit ar savu nūju te ūdenī, tad gadīsies liela zivs; šai zivij nogriez gabalu gaļas un pārnes ķēniņienei apēst - būs mantinieks, kā es to galvoju. Tikai noteic, lai viņa liek tādam cilvēkam gaļas gabalu vārīt, kas nav kārs: - kas vārīdams ne smeķē, ne ož."

Labi!" - ķēniņš patencina un iesit pa ūdeni ar nūju. Tai pašā brīdī gadās liela zivs. Zivij viņš izgriež paprāvu gaļas šķēli, pārnes mājā un liek meitai vārīt to ķēniņienei. Meita nokasa zivi laukā pie laipas un aizmirst zvīņas noslaucīt.

Kamēr šī nu vāra, ķēniņa jājamā ķēve, gar laipu ēzdama, ielaizījusi, vai arī ar zāli kopā ieēdusi no šīm zvīņām.

Pa brīdi zivs izvārīta. Meita iesmej trauciņā un ienes ķēniņienei; tikai maza tiesiņa vēl katliņā atlikusi, ko nevar traukā saliet. Šo tiesiņu meita, nekā jauna nedomādama, ņemas, katliņu mazgādama, izēst, vēl vienu puskaŗoti atmezdama arī nabadzei, kas pa to laiku atkūlusies večos.

Tā nu paliek. Bet kas ir? Pēc gada laika, vai agrāk, ķēniņa pilī notiek lielākie brīnumi. Ķēniņienei piedzimst dēls, meitai dēls, nabadzei dēls un ķēvei arī dēls. Un tas viss no tā zivs gabaliņa cēlies.

Bet ķēniņš, kad nu tā noticis, saka: "Lai tie četri puikas aug kopā pie manis, redzēs, kas tad tur galā izjuks."

Uja! un tad auga arī visi četri kā briedēni, īsos gados īsti milzeni izskrēja; bet ķēves dēls bija vēl pārāks un stiprāks par tiem trim.

Reiz ķēniņš tīšām gribēja redzēt, kuŗš no viņiem tas vingrā- kais. Viņš pavēlēja cīkstoties. Cīkstojās, cīkstojās - beidzot ķēves dēls nosvieda pa kārtai vien šos citus.

Tas ķēniņam tā kā nepatika. Viņa dēls palicis ķēves dēlam apakšā! Lai tādēļ ejot mežā un tur pie resnā ozola vēl reiz izspēkojoties. Kuŗš ozolu ar saknēm izraušot, tas tas pārākais.

Labi. Aizgāja pie ozola. Izrāvās nabadzes dēls - ozols re- maz nekust, izrāvās meitas dēls - jau nokrikšķēja, rāva ķēniņa dēls - jau drusku saknes pacilājās, bet izraut nejaudāja; beidzot kā liksies ķēves dēls klāt - ozols iznāca ar visām saknēm, ka novārījās vien, un vēl sparā uzšāvās tik augstu gaisā, kā ne saredzēt. Tagad ķēniņš tikai plecus vien paraustīja sacīdams: "Tur. dēli, neko nevar darīt. Ķēves dēls jums jāpieņem par vadoni. vai gribat, vai ne. Jūs to nespējat, ko viņš."

Bet ķēves dēls, tādu uzslavu padzirdējis; tūlin lūdzās ķēniņam, lai laižot viņus drusku pa pasauli.

Ķēniņš domāja, domāja - ē! lai jau iet arī.

Un tā nu otrā dienā visi četri milzeni aizgāja. Tomēr ceļā viņi atjēdzās, ka tik lielā pasaulē plikām rokām nav vērts staigāt. Jāiegriežoties tepat pie kalēja un katram jānokaļot labs metamais.

Labi. Tūlin kala arī, ka plīsa vien. Nabadzes dēls nokala 5 podi smagu nūju, meitas dēls 10, ķēniņa dēls 15 un ķēves dēls veselu birkavu.

To padarījuši, visi četri steidzās tālāk. Gāja, gāja - beidzot izgāja uz lielu pļavu, kur viens zirgu gans, pulka zirgu ganīdams, gauži raudāja.

"Kas tad tev par nelaimi, tā raudāt?" ķēves dēls apvaicājās. "Ja, kā neraudāšu? Manam ķēniņam sava daiļā meita jāved pie sausās upes velnam atdot, jo velns mūsu zemei atņēmis ūdeni, solīdamies ātrāki upei ūdeni neatdot, kamēr nebūšot dabūjis meitu savos nagos."

"Tā tā!" ķēves dēls nodomā pie sevis, "tad jau būs jāiet ar velnu aprunāties. Bet pasaki man, zirgu ganītājs, kuŗā vietā tā sausā upe meklējama?"

"Sausā upe ir tur dziļi mežā pie lielā kalna, nav vairs tālu no šīs vietas."

Labi. Ķēves dēls nu satvēra savu birkavas nūju un iegāja viens pats mežā; bet saviem biedriem piesacīja, lai tie par to laiku tepat pļavā nosnaužoties; ja viņam; varbūt mežā būšot viņi vajadzīgi, gan tad viņš pasviedīšot savu cepuri un uzmodināšot Milzeni nolikās zālē un drīzi kŗāca, ka visa pļava trīcēja vien. Bet ķēves dēls par to starpu jau bija aizgājis pie sausās upes meža vidū, kalna malā, un atradis, ka pār upi liels tilts un kalna malā dziļa ala. Viņš vairāk neko -ielīda alā un gaidīja, kas te notiks. Ja, un pareizi - pa kādam brīdim ķēniņš ar meitu klāt. Šis alā redz: meita ļoti nobēdājusies. Un kā arī ne? Labi redz - nāve acu priekšā. Bet ķēniņš upmalā noliek zelta krēslu, ap- sēdina tur meitu, pārsien zīda drānu viņai pār acim un tad aiziet.

Tomēr līdz ķēniņš projām, ķēves dēls izlien no alas, noraisa meitai drānu no acim un mierina: "Nebēdā neko - es ar velnu kaušos un tevi izglābšu. Bet kamēr viņš nāks, man vēl laika diezgan nogulties, jaunus spēkus iedabūt. Tikai ievēro labi! Tiklīdz pa sauso upi sāk ūdens nākt šņākdams, tad paķer manu nūju un sit man pa galvu, lai ātri atmožos, jo mums milzeņiem ļoti pulka miega - nevaram tik ātri atmosties kādreiz."

Labi. Tā palika. Te ne visai ilgi, sāks upē ūdens ar vālu gāzties un kaukt kā pats nelabais. Ķēniņa meita nu kampa ķēves dēla nūju, lai to modinātu; bet to nelaimi, meita nejaudāja smago dzelzeni kustināt. Ko nu? Laiks arī vairs nav daudz. Izsamisusi, nabadzīte sāka gauži raudāt. Te vienai asarai gadījās nobirt uz ķēves dēla pieri un tā gulētāju tūdaļ atmodināja. Ķēves dēls stāvus uzlēca kājās un ar nūju aizskrēja patiltē velnu gaidīt. Un drīzi viņš nāca arī: pats melna zirgā un trīs ērgļi nopakaļus. Bet atjāj uz tilta, zirgs saklūp un nu velns bļauj nelabi: "Ptrū! maita, ķēves dēls!"

Tos vārdus padzirdējis, ķēves dēls tūlin izlēca no patiltes un velnam pretim: ko viņš gribot no ķēves dēla?

Bet velns, ne vārda neatbildējis, iesita ķēves dēlu līdz padusēm zemē; ķēves dēls gan zvēla ar nūju pretim, bet nevarēja vairāk velnu zemē iedzīt kā tikai līdz gurniem. Jau velns taisījās otrreiz ķēves dēlam gāzt; bet ķēves dēls atturēja sacīdams: "Pagaidi, esmu par smagu saģērbies, drusku novilkšos; tu vari tamēr atpūsties."

Tas velnam patika; viņš bija ar mieru, ka dabū atpūsties. Bet ķēves dēls nu norāva cepuri un drāza gaisā. Cepure nokrita taisni tur pļavā, kur milzēni, viņa biedri, snauda."

Tie atmodās iesaukdamies: "Mums jāiet viņam palīgā!"

Un tā tūlin klupdami, krizdami aizsteidzās arī. Aizskrēja pie upes - šie abi jau cīnās atkal. Bet tagad sakrita visi četri velnam čuprā un nu bija tikai viens paņēmiens pa visiem - velnu nosita.

To padarījuši, ķēves dēls paņēma ķēniņa meitu un aizveda pie tēva. Vecais tagad bija par daudz priecīgs. Are, meita izglābta, ūdens upē atdabūts un velns vēl patērēts - kā nepriecāsies? Tūlin vēl tai pašā dienā ķēniņš atdeva savu meitu ķēves dēlam par sievu un gribēja uz pēdām kāzas rīkot; bet ķēves dēls atteica: "Paldies, paldies! par visu labu, bet man vēl viens darbs veicams. Man jānogalina velnu mātes; ja to padarīšu, tad varēšu kāzas svinēt."

To teicis, ķēves dēls paņēma birkavas nūju, pasauca savus milzenus un aizgāja.

Gāja, gāja - uzgāja augstu kalnu, kas bija noaudzis ar asākajiem ērkšķiem un žēpuru kokiem. Ķēves dēls uzmocījās, ar nūju žēpurus šķibīdams, kalna galā un atrada slepenu caurumu. Tūlin devās caurumā iekšā; bet milzēniem pavēlēja, lai turpat ārpusē viņu gaidot, kamēr izlīdīšot pa caurumu atpakaļ.

Milzeni gaidīja un šis nu tik rāpās pa alu alām arvienu dziļāk, arvienu dziļāk, kamēr tad iekļuva lielā istabā, kur ieraudzīja trīs traukus. Vienā traukā glabājās stipruma zāles, otrā nestipruma un trešā svaidāmās zāles; ja pirmās zāles iedzēra, tad palika aplam stiprs, ja otras, tad nejēdzīgi vājš, bet ar trešajām kad iesvaidījās, tad varēja pārvērsties, par ko vien vēlējās.

Un tā ķēves dēls tūlin iedzēra labu klunkšķi no stipruma zālēm un sāka iesvaidīties ar tām trešajām. To padarījis, tas pārvērtās par mušu, lai varētu ielīst pa atslēgas caurumu un klusumā novērot, kas īsti tur dibena istabās vēl atronams.

Labi. Izlīda pa dzelzs durvju atslēgas caurumu, ierauga: trīs velnu mātes sēž spriezdamas, kā tikai tos nolādamos milzeņus lai nomaitātu?

Citādi neiet! Rītu radīšu aukstu laiku un pati palikšu par siltu māju. Tiklīdz tad milzeni labi būs nosaluši, tie iegriezīsies mājā sasildīties un tad viņus nomākšu."

Otra velna māte saka:

"Bet ja viņi tomēr par salu nebēdātu, tad es raudzīšu citādi. Uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bula laiku, lai milzeņus cepinātu, un pati palikšu par vēsu avotiņu. Bet tiklīdz tie no avotiņa dzers es viņus nomākšu."

Trešā velna māte saka:

"Bet ja viņi no avota nedzertu, tad es palikšu par ābeli ar sarkaniem, smaržīgiem āboliem un kārdināšu ēst. Tiklīdz tad milzeni baudīs, es viņus saplosīšu."

"Tas labi!" pirmā vēl reiz iesacījās, "bet sakiet, vai jūs nekā nesaožat? Es jau manu visu laiku te savādu, svešu smaku. Kad tikai kāds nav iezadzies pie mums?"

"Ej, ej, ko nu muldi? Kas te nu varēja ielauzties? Durvis tik cieti aizslēgtas," tās divas apmierināja un tā palika.

Bet ķēves dēls ilgāki nečūrojās vairs, izlīda par mušu caur atslēgas caurumu atpakaļ, pārvērtās par cilvēku, uzrāpās pie saviem biedriem un gaidīja, kas īsti notiks tālāk.

Ja, otrā rītā sāks tikai pirmā velna māte strādāt. Uzsūtīja tādu sala laiku, ka šie kalna galā nemaz vairs elpu atdabūt, skaidri svilina ausis nost. Neko darīt - bija jākustas uz priekšu, lai vismaz ejot siltums kauliem rastos. Bet jo nu gāja, jo sniegs sāka putināt. Beidzot putenis tā aizvilka ejamo taku, ka ne vairs uz priekšu pakļūt, ne atpakaļ. Te- kur gadījusies, kur ne ierauga turpat acu priekšā māju, kas no siltuma garot garoja.

Biedri, tādu laimi redzēdami, tīri priekā vai iekliedzās un šauj jau iekšā sildīties; bet ķēves dēls pasteidzās iepriekš un ar birkavu nūju cērt mājai krusteniski tik dikti, ka uz vietas izputēja smalkās druskās un - brīnumi, tavi brīnumi - lielais sals tūlin, kur palika, kur ne. Bet nu tai vietā briesmīgs kar- stums atkal radās un sauss, dedzinātājs vējš dzina gan smiltis, gan svelmi acīs, ka ne atņemties. Milzeni slāpdami sāka gandrīz jau pagurt. Te piepēži ierauga zaļu lāmiņu ar dzidru avotiņu.

To laimi!" abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties; bet ķēves dēls krusteniski gāza ar birkavu nūju dzestrajam avotam tik dikti, ka tas iekunkstējās vien un uz pēdām izsīka. Tūlin bula laiks beidzās un turpat izauga slaika ābele ar sarkaniem, smaržīgiem āboliem. Biedri jau snaikājās ābolus raut : bet ķēves dēls zvēla ābeles galotnei ar birkavu nūju. Galotne tūdaļ nolūza. Bet no pārlauztās vietas izlēca liela meža cūka, klupdama milzeniem pie kājām un ar ilksim ēzdamās, tīri vai traka palikdama. Gan ķēves dēls zvēla ar nūju, bet negantā cūka to ne manīt nemanīja. Par laimi ķēves dēls pacēla acis un ieraudzīja gabalu tālāk kalējam smēdi. Tūlin, kamēr biedri ar cūku gaiņājās, aizsteidzās smēdē, nodedzināja nūju tik baltu, ka dzirksteles sprēgāja, un tad iegrūda dzelzeni cūkai pašā rīklē. Cūka, redzēdama, ka nu vairs nav joki, sāka lūgties, lai saudzējot dzīvību; bet ķēves dēls tam tīšām negantniecei tikmēr dauzīja galvu, kamēr sadauzīja drumslās un izšķaidīja pa zemi kā drabiņas.

Pēc šī darba ķēves dēls uzkāpa otrreiz kalnā, ielīda alas dibinā izmeklēt smalki, kas apakšā, velnu pilī, īsti atronams. Meklēja, meklēja - vairāk neatrada, kā trīs varenus zirgus: vienu melnu, otru zilu, trešo sirmu. Tie divi pirmie nejaudāja ķēves dēlu panest ar tik smagu nūju; bet sirmais ne matīt nematīja par smagumu. To ķēves dēls paturēja par jājamo zirgu. Bet atkal nelaime, kā uzdabūt zirgus augšā? jo alas caurums par šauru. Neko darīt - bija jāpārvērš par pelēm un nešus jāuznes augšā. To padarījis, ķēves dēls sēdās sirmajam mugurā un pārjāja kāzas svinēt ar ķēniņa jaunāko meitu.

Piezīme. Uzrakstītājs jeb teicējs te ir ne visai veikli sapinis divas pasakas kopā. Pirmā daļa (A. 505. 307) ir jau galīgi nobeigta pasaka, kamēr otrai daļai (A. 303. 300) trūkst tuvāka sakara ar pirmo. P. Š.