23. A. 307. Teicēja 76. g veca I. Staleidzāne, Atašienē, Kultūras balss kr.

Kaids buorinīts treis godi ganīja pi saiminīka lūpus par vādaru. Pa treju godu ganīšonu saiminīks īdevja buorinīšam trets graši un maizes kukulīti. Buorinīts sajēmja sovu lūni un īt pasaula pasavārtu. Īt buorinīts un sateik ubogu. "Kur īsi? prosa ubadziņš.

"Eju pasaula pasavārtu!" atbildēja buorinits.

Tad buorinīts ubadziņam īdevja vīnu grasi un atgrīzja maizes nu kukulīša. Ubadziņš pasacījis: "Lai Dīvs tev paleidz!" aiz guoja. Īt buorinīts tuoļuok un sateik ūtru ubogu Ūtram ubogam buorinīts arī īdevja vīnu grasi un atgrīzja maizes nu kukulīša, un aizguoja kotrs sovu ceļu. Īt tuoļuok buorinīts un sateik trešu ubogu. Ubogs taipat izvaicuoja, kur jis īt? Buorinīts trešajam ubogam atdevja pādējū grasi un maizes gabaliņu. Tad ubogs soka: "1uo tu, puisīt, taids lobs še tev itys komulīts, svētītais yudens, gruomota un vēzdiņa. Tu nūsvīd komūlīti, komūlīts velsīs, un tu ej pēc komūlīša pakal. Komūlīts tevi pīvess pi kaida ķēniņa pils. Kēniņam byus nūmyruse meita un stuovēs baznīcā. Tei meita ir apbūrta un jai pyrmuos treis naktis luoapād pa cylvākam. Kēniņš tevi jems par sorgu pi sovas meitas un tu pasajem. Pyrmā naktī tev liks stuovēt uz kuorim. Kuopdams uz kuorim, tu aizkristi tuos durovas, juo tei meita iztaisīs nu kauliņim trepes un gribēs izkuopt uz kuorim pi tevis, tu pīsadur pi trepēm ar vēzdiņu un jei naizkuops. Ūtrā nakti tev vajadzēs sēdēt krāslūs. Tu apvelc rinki ap sevi apkuort, atsasēst krāslūs un skaiti gruomuotu. Trešā naktī tev vajadzēs stuovēt pi škiersta. Kod kēniņa meita izkuops nu škiersta un skrīs uz tevis viersā, tu svīd jai acīs ar svētītū yudeni, un kad jau ņavarēs atsasorguot, tad kreit tu šķierstā un guli. Kad gaili aizdzīduos, tu varēsi kuopt nu škiersta uorā. Pēc tuo vysa kēniņš spīss tevi ar meitu precētīs, bet tu nasaprecēj. Pyrmuok aizved kēniņa meitu uz pierti, sagrīz jū gobolūs, izjem juos sirdi un puorgrīz pušu. Nu sirds izskrīs malns kačs. Tad atkon salīc gobolus kūpā, palaisti meitu ar atlykušū svētītū yudeni, meita atsadzeivynuos un tad precējīs!" Itus vordus pasacījis, ubadziņš aizguoja sovu celu.

Buorinīts nūsvīdja zemē komūlīti. Komūlīts veļas un bourinīts īt pakaļ. Cik jis ilgi guoja pēc komulīša, nav zynuoms, un tai pīguoja jis pi kaida kēniņa pils. Vysur beja izkuorti paziņojumi, ka kēniņam vajadzīgi treis sorgi nūmyrušos meitas sorguošonai. Tei meita nabeja nūmyruse, bet beja apbūrta un jai vajadzēja kotruos pyrmuos trejuos naktīs dūt pa cylvākam apēšonai vai nūmūcīšonai.

Īguoja buorinīts pi kēniņa un pasajēmja par sorgu. Kēniņš sorgam nikaidas moksas napīsūIīja, juo zynuoja, ka sorgs dzeivs napaliks. Atguoja vokors un buorinīts aizguoja uz baznīcu meitas sorguotu. Buorinīšam pīsacīja, ka pyrmā naktī vajag sorguot uz kuorim. Buorinīts izkuopja uz kuorim, aizkristīja duŗovas un sēd. Pašuos pusnaktīs pīsacēla nu škiersta kēniņa meita un soka: "Kur tu tik augši izkuopi? Dabuošu es tevis tur."

Un skrēja jei pi durovom. Durovas beja aizkristītas un kēniņa meita navarēja īt.

"Gudrs, aizkristījis durovas," smīdamuos soka kēniņa meita, "dabuošu es tevis pa cyturīni!"

Sakruovja ķēniņa meita nu kauliņim trepes un kuop pi buorinīša. Buorinīts pakustynuoja trepes ar vēzdiņu un juos sakrita. Aizdzīduoja gails un kēniņa meita atkon atsagula škierstā un guļ.

Reitā kēniņš syuta sovus kolpus uz baznīcu un soka: "Izsvīdīt sorga kauliņus nu baznīcas!"

Kolpi aizguoja uz baznīcu un redz, ka sorgs kai sēdēja, tai sēd uz kuorim. Pajēmja kolpi sorgu un atvedja pi kēņiņa. Kēninš prosa nu buorinīša: "Kū redzēji baznīcā?"

"Nikuo naredzēju," atbildēja buorinīts.

Ūtrā vokorā otkon ķēniņš nūsyutīja buorinīti uz baznīcu meitas sorguotu un pīsacīja par nakti sēdēt krāslūs. Buorinīts apvylka ap sevi rinki, atsasāda krāslā, aizdedzja svecītes un skaita gruomotu. Pašuos pusnaktīs pīsacēla nu škiersta kēniņa meita un, skrīdama uz buorinīti, soka: "Šūdīņ gon tu nu munim nogim naizbēgsi!"

Bet pīskrēja kēniņa meita pi apvylktuo rinka un navar pīskrīt pi buorinīša. Tai sytuos, sytuos ķēniņa meita pi rinka, gaiļs aizdzīduoja un kēniņa meita otkon atsagula škierstā.

Buorinīts atsēdēja leidz reitam, cikom otkon atguoja kolpi un aizvedja jū pi kēniņa. Otkon kēniņš prasīja nu buorinīša, kū jis redzēja baznīcā? Bet buorinīts atbildēja: "Nikuo naredzēju!"

Trešā vokorā kēniņš aizsyutīja buorinīti uz baznīcu meitas sorguotu un pīsacīja pi škiersta stuovēt. Buorinīts aizguoja uz baznīcu un stuov pi škiersta ar svētītu yudeni rūkuos. Pašuos pusnaktīs otkon pīsacēļa nu škiersta kēniņa meita un soka: "Šūdīņ jau man navajag ni cik tuoļi īt pēc tevis!"

Jou kēniņa meita gribēja buorinīti sagyut, bet buorinīts svīdja jai acīs ar svētītū yudeni un jei atlēcja tuoluok. Otkon jei lein pi buorinīša un grib sagyut buorinīti, bet buorinīts īsvīž jai acīs ar svētītū yudeni un jei atlāc. Redz buorinīts, ka jau naizzasorguot nu kēniņa meitas, krīta juos škierstā un guļ. Kēniņa meita lyudzās un prosa palaist jū škierstā un sūlēj vairuok nikod nikuo ļauna nadarīt buorinīšam, bet buorinīts nalaiž un vys gul. Te aizdzīduoja gaiļs un kēniņa meita soka: "Īsim obi pi oltuora, atsamessim ceļūs un skaitīsim puotorus!"

Buorinīts pīsacēļa nu škiersta, aizguoja ar kēniņa meitu pi oltuora, atasmetja ceļūs un skaita puotorus. Reitā atguoja kēniņa kolpi uz baznīcu un īraudzēja buorinīti ar kēniņa meitu atsamatušūs ceļūs pi oltuora. Pajēmja kēniņa kolpi un aizvedja jūs pi kēniņa. Kēniņš un kēniņa meita leinas pi buorinīša; ka tyulen precetūs, bet buorinīts soka: "Pyrmuok vajag aizīt uz pierti, izzamozguot un tad precēsimēs!"

Ķēniņa meita nagrib īt uz pierti, bet buorinīts otkon nagrib precētīs. Nikuo cyta darīt. Izkurinuoja pierti un bourinīts ar kēniņa meitu aizguoja uz pierti. Piertī buorinīts sagraizīja kēniņa meitu gobolūs, izjēmja juos sirdi un puorgrīzja pušu. Nu sirds izskrēja malns kačs un aizskrēja prūjom. Tys kačs beja valns. Tad buorinīts salyka otkon gobolus kūpā, palaistīja ar svētītu yudeni un kēniņa meita atsadzeivynuoja. Cēlās kēniņa meita kuojuos, atguoja ar buoŗinīti uz pili, apsaprecēja un dzeivuoj laimīgi.