24. A. 307. No Kapiņiem, N. Rancāna kr.

Sen senejūs laikūs tai beja, ka varēja cylvāka puorluodēt [nolādēt]. Vīnam kēneņam beja meita, un jis dusmēs reizi jū i nūluodēja, jei tyulen palyka par valnu. Tipat beja natuolu bazneica, jei aizguoja uz tū bazneicu un tur dzeivuova. Tad jei āzguoja uz tū bazneicu un sacēja: "Ka tu man dūtim kotru nakti pa vīnam cylvākam; a ka nadūsi, tad es tevi apēsšu.

Kēneņam nyu vajadzēja katru nakti dūt jai pa vīnam cylvākam, un jis ar svutēja katru nakti cylvākus. Kai tik taids cylvāks āzguoja un īguoja bazneicā un kai tik atguoja pušnakts, tyulen izskrīn valns un apād jū.

Daguoja reizi tur īt vīnai meitai. Jei guoja, guoja un satyka uz ceļa vacu veceiti. Tys nabeja vys veceitis, tys beja pats Dīvs. Un tys veceitis soka: "Meitiņ, kuo tu raudi?"

Jei atbild : "Kai es narauduošu, ka man juoīt uz smerti [nāvi]?"

Veceitis soka: "Es tevi izgluobšu nu smertis."

Jis nyu padevja tai meitai sovu vēziņu un sacēja: "Bj tik uz bazneicu un skaiti puotorus! Kad īskrīs valns, tad tu ar itū vēziņu apvelc apleik sevis, un valns navarēs daskrīt pi tevis."

Kai tik valns īskrēja, tyulen jei apvylka ar tū vēziņu apleik sevis. Valns gan daskrēja pi tuos vītas, kur beja apvylkts, bet īškā tur natyka. Tad valns apsamete par vylku, par tuorpu un par vysaidu zvēri, bet navarēja nikuo padareit. Tai ta meita palyka dzeiva ar Dīva vāzu.