l. A. 307. J. Bankins "Šis un tas" II, 1875., 5.

Vecos laikos, kad vēl raganas un pesteļi mājoja un dauzījās ļaužu starpā, tad kāds vīrs apprecēja raganas meitu par sievu. Reizu lūdza vīru nāburgos uz kāzām, bet pasaka tam, lai sievu neņemot līdza. Šis domādams, ka sieviešu tur pavisam nebūšot, aiziet viens pats, bet nonācis, uziet citus viesus ar savām sievām. Viņš nu prasa, kādēļ šim nav bijis brīv sievu līdza ņemt?

Tie atbild: "Tāpēc nevarējām tavu sievu lūgt kāzās, ka tā ir ragana. Ej uz māju un sukā to, kamēr viņa apņēmās atstāties no savas burvības."

Vīrs saskaities dodas uz mājām un nolauž krūmos labu šķesti, ar ko sievu miekšēt. Bet sieva jau tek līdz vārtiem pretī, tam uzsmaida, to mīlīgi apkampj un bučo, ka šim visas dusmas pāriet, un viņš vairs ne domāt nedomā uz pēršanu. Pēc gada laika ir kristības tai pašā mājā, kur kāzas bija, atkal lūdz tikai &127; īru vien uz kristībām. Tas aiziet un redz, ka citiem vīriem visiem sievas ir līdza. Kad viņš prasa, kādēļ šā sieva vien neesot lūgta kristībās, tad viņam atbild: "Tāpēc, ka tā ir ragana."

Tas nu dodas atkal uz māju to sukāt. Sieva atkal gan nāk mīlīgi pretī, bet šis neko nerēķinādams, sāk to lāpīt. Pēc pāra cirtieniem tā pakrīt pie zemes un nomirst.

Par sodu tam sieva bija trīs naktis jāvaktē baznīcā. Vakarā turp iedams, viņš ierauga netālu no baznīcas uguni, iet turp un redz tur vecu vīriņu pie ugunskura sildoties. Tas arī daiet pie ugunskura un sāk sildīties. Vecis to jautā : "Kur tad Jūs tik vēlu vakarā?"

Vīrs atbild: "Man jāvaktē sieva, kas bija ragana."

Vecis pasniedz tam panniņu un saka: "Še tev tā! Kad tu ieej baznīcā, tad uzkāp uz Pestītāja krusta koka un gaidi tur. Ap pusnakti, kad sieva nāks no zārka ārā, tad berzē ar roku pa panniņu riņķī."

Vīrs aiziet uz baznīcu un nostājas uz krustakoka. Kad pulkstins ir vienpadsmit, tad sieva no zārka ārā un skraida pa baznīcu viņu meklēdama; virs to redzēdams, berž ar roku pa panniņu. Sieva to neatrod, un kad pulkstins divpadsmit pagalam, tad jau, zināms, sieva zārkā atpakaļ iekšā. Vīrs atstāj panniņu baznīcā un dodas priecīgs uz māju.

Nākošu vakaru tas atkal iet uz baznīcu, uzkāp uz krustakoku un dara tāpat kā pagājušu nakti.

Trešo nakti viņš atkal tāpat dara, sieva viņu meklē, meklē, bet nevar dabūt, tā nu spraužas pa durīm laukā. Virs domā, ka tā būs aizskrējusi, taisās kāpt zemē, bet uz reizu pa baznīcdurīm ienāk pulks raganu. Šās nu sāk meklēt, bet arī nevar viņu atrast. Tad sieva izsaucas: "Paga, paga! Iešu pēc resnās Ilzes," un izskrien pa durīm.

Pēc kāda brītiņa tur ienāk ši raganu ķēniņiene, kas bija dūšīga mātīte ar lieliem zobiem un gaŗiem baltiem matiem; viņa nosēžas pie krustakoka un skatās visapkārt. Citas raganas tāpat skraida apkārt meklēdamas. Te uz reizu vecene citām raganām uzsauc: "Ko tad jūs meklējat? Skataities uz augšu! raug', tur viņš sēž."

Bet kā tad nu viņu zemē dabūt? Vecenei ātri padoms iekrīt prātā un tā saka: "Skrejat uz mežu, salasat apdegušus celmus un atnesat tos!"

Tās nu visas aizskrien, tikai vecene vien paliek. Pēc kāda brītiņa ikkatra ragana nāk ar savu klēpīti un nokraun pie krusta. Tad vecene liek uguni klāt, celmi sāk degt un lieli dūmi iet vīram acīs, tā kā tam gandrīz jākrīt zemē. Par laimi pulkstins sita divpadsmit, raganas vairs ilgāki nedrīkst palikt, citas dodas pa durīm ārā un viņa sieva ieguļas zārkā. Vīrs apskatās, kā tikt zemē, bet nu vairs nav ne malkas, ne dūmu, ne arī panniņas. Tas nu kāp priecīgs zemē un dodas krustu ne metis uz māju.