2. A. 307. D. Ozoliņš Jaun - Rozē. LP, V, l, 44. AŠ, III, 2c.

Kuods veirs apprecēja roganas maitu. Un tis godījās, ka tū veiru oicināja iz vīnām kuozām, bet pīsacīja, lai sīvas (sievas) leidza navadūt. Veirs dūmāja: citīm veirim arī sīvu leidzi natīkūt un tuopēc oizguoja vīns pats. Bet kuozās redzāja, citīm vusīm sīvas leidz - viņam nav.

Nu citi prasīja, kuopēc sīvas naašūt leidza vedis? "Voi tava sīva rogana? Ja rogana - ej iz muojām un labi nūper!"

Veirs guoja iz muojām un dūmāja pērt; bet sīva nuoca pretī un apkampa tū meilīgi. Veiram sirds puorguoja un viņš sīvai pīdeva.

Pēc kuoda loika veiru oicināja kristabās, bet pīsacīja, lai sīvas leidza navadūt. Veirs dūmāja: citīm veirim arī sīvu leidzi natīkūt un tuopēc oizguoja vīns pats. Bet kristabās redzāja: citīm vusīm sīvas leidz - viņam nav.

Nu citi sacīja: "Tava sīva rogana --- nūsit viņu!"

Tad veirs apskaitās, puorguoja muojā un tik kū treis raizes īsita - sīva nūmira. Bet tad beja tuods īradums: kad sīva nūmirusa, tad veiram 3 naktis baznīcā juovaktē. Veirs bēdīgs nūguoja baznīcā pī sīvas zuorka un redzāja guni.

Bet pī baznīčas bej vecīts; tis prasīja: "Kur nu īdams?" Mana sīva bej rogona; bet nu nūmira un man juovaktē." Tad vecīts īdeva panniņu sacīdams: "Kad tava sīva pusnaktī nū zuorka nuok laukā, tad izkuop iz pestītāja krusta un berzā rūkū tū panniņu."

Labi. Ap pusnakti sīva suoka pa baznīcu skraidīt, bet tei naredzāja, kur veirs iz krusta beja. Pēc pusnakts sīvai bej atkal jāīt īškā zuorkā.

Ūtrā naktī tuopat. Bet trešā naktī, kuo sīva iznuoca nū zuor ka, tuo pa durvim luokā un veirs dūmāja: "Nu viņa prūjām kuopšu zemē!"

Bet te uz raiz īnuoca sīva ar daudz daudz roganām un vusas skraidīja pa baznīcu apkuort, bet viņu naredzāja. Beidzūt sīva sacīja: "Īšu pēc rasnās Ilzes."

Labi. Nu atnuoca vīna vecana, skatījās vusapkuort un sacīja: "Kas juos dumas asat! Redzat tur viņš ir! Bet kuo lai zemē dabū? Pag, pag, aita iz mežu, atnasat calmus!"

Vusas roganas nūguoja un atnesa ikkotra savu calmu, nūlikdama pī krusta. Tad vecana īkūra tādus doumus, ka veirs vai zemē gribāja nūkrist. Bet par laimi pusnakts beidzās un sīvai bej juoīt zuorkā. Nu vusas nakts bej laimīgi pavadītas.