Ragana zārkā.

 

3. A. 307. J. Bitaks Litenā. LP, VII, I, 196. 1. p. 13. AŠ, III, 2d.

Viens vīrs apprecējis raganu. Reiz viņu aicinājuši kaimiņu kāzās, bet sievu ne, tāpēc ka tā bijusi ragana. Tad virs kāzās vaicājis: "Vai te tāds ieradums sievas neaicināt kāzās?" Atteikuši: "Nav nekāda ieraduma, bet tava sieva ir ragana, nevaram aicināt."

Nu vīrs saskaities, nolauzis labu binguli un skrējis mājā raganu slānīt. Bet tā smaidīdama iznākusi pagalmā pretim un apremdējusi vīra dusmas.

Otrreiz aicinājuši vīru krustībās un atkal tāpat teikuši, ka viņa sieva ragana. Nu vīrs nolauzis labu vāli un kā skrējis mājā, nositis sievu (raganu). Bet tai valstī bijis tāds ieradums, ja kāds sievu tīši jeb netīši nogalinājis, tad viņam sieva trīs naktis baznīcā jāsargā. Vīrs gājis sargāt [un divas naktis viņam izdevies laimīgi paglābties no savas sievas un velniem. ]

[Trešo nakti viņš uzkāpis uz altāra un paslēpies tur. Velni atkal nevarējuši atrast, bet tad atsaukuši] vecu raganu: resno Ilzi. Resnā Ilze tad liek sanest no meža apdegušus celmiņus un apakšā pie altāra aizdedzināt, lai vīru ar dūmiem slāpinātu un notriektu zemē; bet uguns nebija labi iedegusies, te gaiļa dziesma aizdzen raganas.

Piezīme. Vītols uzrakstījis līdzīgu pasaku, Kursīšu Sūbru Vītolos, kur teikts, ka baznīcā velns bijis jāsargā un nevis meita.