4. A. 307. Anna Krūmiņa Ūziņos. LP, VII, I, 196. I. p. 15. AŠ, III, 2b.

Vienam vīram bija sieva liela ragana. Un pēc kāda laika nomira šī ragana. Tai pusē nu bij tāda paraša: ja nomira vīrs, tad sievai trīs naktis mirušais jāsargā; ja nomira sieva, tad jāsargā vīram trīs naktis.

Vīram tad nu nācās mirušo sievu trīs naktis baznīcā sargāt. Sargāja - pienāk pusnakts - šī ceļas no zārka ārā un grib vīru saplēst. Vīrs, nabadziņš, bailēs ielīda aizkrāsnī un, kamēr sieva tur nu sameklē - gailis padzied - šij jāiet zārkā atpakaļ.

Otrā naktī vīrs paslēpās kancelē, kamēr gailis aizdziedāja. Trešā naktī, uz baznīcu iedams, vīrs satiek vienu vecīti un žēlojas par savu likstu: tā un tā. Vecītis iedeva vīram skārdas panniņu un sacīja tā: "Ar šo tu varēsi glābties. Aizej baznīcā, noskaiti pātarus, uzkāp uz dievgalda bildi un sāc berzt panniņu."

Labi - sacīts, darīts. Pusnaktī sieva celsies atkal augšā un oda un meklēja, bet nevarēja meklējamo nekur atrast. Neko darīt - izgāja laukā un sabļāva visas raganas. Sanāca citas raganas - arī nevarēja atrast.

Tad tā viena sacīja: "Izeita pēc resnās Ilzes!"

Līdz Ilze ienāca, tā tūdaļ parādīja: "Are, tur viņš ir!"

Bet kā vīru zemē dabūt? Beidzot raganas sanesa kartupeļu lukstus un kvēpināja šo, ka nabadziņš nemaz, nemaz vairs izciest. Te dziedāja gailis par laimi, un nu raganas aizgāja projām - nu sieva bija izsargāta.