7. A. 306. 307. F. Reķis Rendā, Brīvzemnieka kr. 91. LP, VII, I, 192. l. p. 10. AŠ, III, 2e.

Reiz dzīvoja saimnieks. Pie šā saimnieka neviens strādnieks nevarēja visu gadu izkalpot, tik grūts darbs pie tā bija. Reiz salīga pie šā saimnieka viens kalps par lielu algu. Izdzīvojis pirmo dienu - nekas; bet tikko pienācis vakars - tā ienāk saimnieces meita - tā bijusi liela ragana - uzmauc kalpam iemauktus un aizjāj ar viņu pa ciņu ciņiem, kamēr nojāj pie liela sakārņa. Tur viņa piesien kalpu, bet pati ieiet sakārnī kā istabā. Tikai pret rītu iznāk ragana no turienes atpakaļ, uzsēžas atkal kalpam mugurā un lieliem lēcieniem vien aizjāj uz mājām. Otrā dienā kalps satiek vienu vecīti un vecītis nu to pamāca. "Ja viņa vēl kādu nakti tevi jādelē, tad norauj ar kreiso kāju sev apaušus nost un uzmauc tai pašai galvā!"

Otrā vakarā ragana atkal uzmauc kalpam apaušus galvā, un uzsēdusies mugurā, jādelē tik nikni, lai dubļi uz visām pusēm šķīstu. Aizjāj pie sakārņa, piesien kalpu un pati ieiet iekšā. Bet kalps norauj ar kreiso kāju iemauktus, izceļas kājās un skatīsies, ko šī tur iekšā dara. Redz : iekšā daudz velnu -- visi dej ; vienam viena kāja pēc mieta, otra pēc slotas. Arī ēst ēd velni. Šis noskatīsies, ko tādi ēd. Ēd vīzes un pastalas pankoku vietā nosistas čūskas un zirgu pinekļus desu vietā, bet vīna vietā dzeŗ asinis. Izdejusies, izsērsusies ragana pie velniem, bet pret rītu šķīrusies no viņiem, lai jātu prom. Un kā nu iznākusi laukā, tā kalps paķeŗ iemauktus, uzmauc tai galvā un tad sēžas pats viņai mugurā un jāj uz mājām.

Pārjāj mājā, bet iemauktus neņem vis nost tai. Rītā kalps ved savu ķēvi (raganu) pie kalēja un liek apkalt. Trešā dienā visiem tā pagasta ļaudim bija jāved jebkuŗa manta kungam rādīt. Tad kalps aizjāja tur savu ķēvi, jo citas mantas tam nebija. Gan zviedza, gan šķaudījās ķēve uz vienu pusi, uz otru pusi, bet vajadzēja tomēr visu dienu palikt muižā. Vakarā kalps pārjāja mājā un tiklīdz tad nomauca viņai iemauktus, tūlin šī atkal pārvērtās par cilvēku, bet nokrita gar zemi nedzīva.

Tad tēvs noplēsa viņai (raganai) pakavus un ielika mironi zārkā; bet kalpam pieteica :"Ej rijā pie mirušās sēdēt!"

Kalps neklausīja, bet aizgāja atkal pie vecīša pēc padoma. Vecais pamācīja: "Ej tikai prasi saimniekam sieku naudas par to! Viņš būs mierā tikdaudz dot. Tad tu aizej uz riju, uzlien ārdos, kur labību žāvē, un nerunā ne ar vienu pašu ne vārda, lai nezin nemaz, kur esi."

Pienāca vakars, kalps prasīja saimniekam sieku naudas par to, ka jāiet rijā pie mirušās sēdēt. Saimnieks domāja: "Labi, prasi, cik tīkās, ja tikai gājējs vien esi - gan tevi velni tur saplosīs un naudu tikpat nevajadzēs izmaksāt," - un tādēļ sacīja: "Labi, tu dabūsi sieku naudas, ej tikai!"

Kalps aizgāja uz riju, uzlīda ārdos un gaida, kas nu būs. Iesākumā nekas, bet ap pusnakti sāks tikdaudz velnu salasīties kā skudras skudru pūznī. Arī nomirušā izkāpa no zārka un nu visi kopā meklē šo rokā. Meklēja, meklēja - visus kaktus izgrābstīja - nekur atrast. Beidzot viens velns paskatījās uz augšu un iesaucās: "Redzi, kur tavs cepetis!" Bet tikko bija izteicis to, te iedziedājās gailis -- visi velni tūlin izklīda, mirušā iespruka zārkā un kalps likās gulēt.

Rītā atnāk saimnieks, vaicā kalpam: "Kā labi gulēji naktī?" Šis atbild: "Ļoti labi!"

"Nākamu nakti tev atkal jāsēž rijā pie miroņa; es tev došu divi sieki naudas!"

Kalps atkal aizgāja pie vecīša un izteica: "Tā un tā, ko nu lai daru?"

Vecais atsaka: "Nākamu nakti vēl vairāk velnu sagadīsies, nekā vakar; bet tu ielien krāsnī, tur viņi tevi neatradīs." Pienāca vakars, nogāja kalps atkal uz riju, ielīda rijas krāsnī un gaida, kas būs. Iesākumā nekā; bet ap pusnakti sanāca velnu, ka čūkst vien. Velni vaicā mironim: "Vai te ir tas cepetis, ko tavs tēvs atsūtījis?"

"Ir!"

Nu iesāka gan pa ārdiem meklēt, gan pa visiem kaktiem, bet nav nekur. Beidzot viens velns iesauksies: "Jāmeklē viņš krāsnī!"

Tas pienāca pie krāsns un jau gribēja viņu aiz kājām vilkt ārā, te iedziedājās gailis - visi velni pazuda.

Trešo vakaru saimnieks apsolīja kalpam trīs sieki naudas, lai ietu uz riju pie miroņa sēdēt. Tā bija beidzamā nakts - otrā rītā vajadzēja to Paglabāt. Atkal kalps aizgāja pie vecīša un tas atkal pamācīja: "Tu nosien zārku šonakt ar deviņām liepu lūku virvēm un nosprunguļo ar deviņiem sērmūkšļa sprunguļiem, bet pats ieej labības šķūnī un uzrāpies pa liepu lūku virvi līdz šķūņa ģēvelei. Bet rītā, kad meitu vedīs glabāt, tev jāpalīdz velniem mironi nest. Velni tad tev mīs uz papēžiem, bet neskaties atpakaļ; ja atskatīsies - velni tevi saplosīs. Liec zābaku apakšām piešūt deviņas zoles, jo kamēr līdz kapsētai aiziesi - visas deviņas būs noplīsušas."

Vakarā kalps aiziet uz piedarbu un izdara, kā viņam vecītis mācījis - apsien un nosprunguļo zārku, bet Pats ieiet šķūnī un uzrāpjas ģēvelē. Ap pusnakti sāks velni sanākt - daži bija pat ar deviņām galvām. Atnāk pie zārka, grib to atvērt. Ilgi sagrabinājās tur apkārt, bet atdabūt neatdabūja. Pēc tam sāka kalpu meklēt. Izmeklējās visās malās, bet nevarēja atrast. Beidzot pats lielākais velns izgāja šķūnī un ieraudzīja kalpu, bet kalpam blakus karājās liepu virve.

"Ko nu darīt?" lielais velns vaicā. "Jāskrien viņpus jūŗas pēc zāģa un jāzāģē virve pušu!"

Tad viens velns aizskrēja viņpus jūŗas pēc zāģa un drīzumā bija atpakaļ. Kalps skatās: kas šiem par zāģi? Abos galos apdedzināts skals. Nu velni sāka ar šo virvi pušu zāģēt. Gandrīz jau bija pārzāģējuši, te kalpam iesitās prātā plaukstis sasist un par gaili iedziedāties. Velni sacēlās kājās un to vien attapa ieteikties: "Ja būtum agrāk to zinājuši - par putekšļiem un pelniem tev bij palikt!" Velni aizgāja, bet kalps gulēja līdz rītam.

Pēc pusdienas mironi veda uz kapsētu. Aizveda līdz kapiem un sāka zārku nest. Kalpam bija jānes priekšgals. Velni nemitēdamies mina kalpam uz papēžiem un kamēr zārku aiznesa līdz kapam, tie atplēsa viņam visas deviņas zābaku zoles. Bet tiklīdz nu laida zārku kapā, velns mironi saplosīja gluži, zārks vien palika ko apglabāt. Nu saimniekam vajadzēja kalpam samaksāt visu apsolīto naudu; bet vecītis, kas tam padomu piedeva, atdeva kalpam savu meitu par sievu. Nu kalps dzīvoja laimīgi.