Ragana zārkā.

8. A.306. 307. J.Dīcmanis Lieģos Lejas Kurzemē. "Pasaku vācelīte" 1891., 5. Saīsināta pie LP VII, , 194. 1. p. 11 un AŠ, III, 2f.

Pie kāda saimnieka dzīvoja puisis, vārdā Pēteris. Šis bija ļoti nonīcis un novārdzis. Kādu dienu, uz lauka strādājot, pienāca ciemiņa puisis pie viņa. Ciemiņa puisis, redzēdams viņu tik ļoti novārgušu un vāju, sacīja uz Pēteri: "Vai, kāds tu ļoti novārdzis un nogājies izskaties! Vai tev saimnieks nemaz nedod ēst, jeb vai tev ir pārlieku grūti darbi? Saki man, kas tev īsti ir par nelaimi? Tevi nemaz vairs nevar saukt par Pēteri, bet par Vārgu Pēterīti!" "Kā nebūšu tāds novārdzis? Saimnieka māte mani iknaktis jāj. Tikko esmu jau iemidzis, te viņa klusi pienāk pie manis, uzmauc man iemauktus galvā un es tūlin topu par smuku, melnu zirgu. Tad viņa man sēžas mugurā un jāj pa pasauli. Un tā viņa mani jāda iknaktis," Pēteris atbildēja savam draugam. "Neesi jel muļķis! Neļaujies sev bez laika ādu novilkt! Vai zini ko? Klausies draugs, man ir tevis gaužam žēl, mitosim vietas! Nāc tu pie mana saimnieka, es iešu pie tava. Gribu redzēt, vai vecā ragana ar mani arī tā varēs spēlēties un mani tāpat jādelēt, kā viņa ar tevim tagad dara?" Tā itin nopietni sacīja ciemiņa puisis. Pēteris bija pilnīgi mierā un viņi tai pašā dienā samitojās. Tūlin pirmā naktī saimnieka māte pienāca iten klusi pie puiša gultas un uzmauca iemauktus viņam galvā. Puisis arī ļāvās un likās, ka ir cieti aizmidzis. Tiklīdz kā vecene iemauktus bija uzmaukusi, te tūlin puisis palika par smuku, melnu zirgu, kā jau Pēteris viņam to bija sacījis. Vecene nu sēdās smukajam melnelim mugurā un aizjāja no mājām projām. Viņa nojāja pie kādas tumšas, zemē iegrimušas pils. Vecene piesēja savu melno pie koka, kur jau daudz tādu zirgu atradās piesieti, un iegāja pilī. Bet ko melnelis dara? Šim paliek garlaicīgi pie koka piesietam gaidot. Viņš nomaucās un gāja pie pilsloga skatīties, ko vecene iekšā dara. Viņš redzēja caur logu pilī lielu pulku velnu, kuri visādi iekšā trakoja un ermojās; starp šiem viņš redzēja arī savu jājēju, saimnieka māti. Piepēži kāds no velniem uzsauca: "Bērniņi, līksmojieties, bet apskatiet arī savus zirgus!" Puisis to izdzirdis, tūlin skrēja atpakaļ pie minētā koka un iebāza galvu iemauktos. Velni tur pilī trakoja un maisījās līdz pat pusnaktij. Tiklīdz gailis padziedāja, te visi bija atkal zirgos un katrs aizjāja uz savām mājām. Otru nakti vecene tāpat klusiņām pienāca pie puiša gultas un mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šoreiz neļāvās vis uzmaukties, saķēra iemauktus un uzmauca tos vecenei pašai galvā. Vecene tūlin palika par smuku melnu ķēvi. Puisis sēdās ķēvei mugurā un nojāja pie kalāja. Viņš lika kalējam piesist ķēvei podu grūtus pakavus, iten sarkani nodedzinātus. Kalējs nodedzināja pakavus iten sarkanus kā uguni un tad lika ķēvei pie kājām. Kas ķēvei par lielām sāpēm! Ķēve gan spraukšļāja un spārdījās, bet tas nekā nelīdzēja. Kad ķēve bija apkalta, tad puisis vēl labi izjājās un tad laida uz mājām. Tūlin ari gailis padziedāja, ķēve krita savā gultā palika atkal par veceni, visas četras izstiepa un bija pagalam. No rīta saimnieks ieraudzīja savu māti gultā nomirušu guļam un pie rokām un kājām dzelza pakavus. Saimnieks tūlin saprata, ka viņa puisis to darījis. Viņš teica uz savu puisi: "Es labi zinu, ka tu manu māti nomocīji, tādēļ bez soda tu nevari pa likt. Citu sodu es tev nedošu par tavu pārgalvību, tev tikai va jaga trīs naktis manu māti rijā sargāt." Puisis bija ar tādu sodu mierā un sacīja uz saimnieku: "Bet Jums man jādod simts rubļu par pirmās nakts sargāšanu." Saimnieks apsolīja puisim simtu rubļu, domādams: "Gan jau puisis atradīs savu galu rijā!" Vakarā puisis paņēma no saiminieka simtu rubļu un izgāja. Viņš nogāja pie otra saiminieka, kurš bija liels burvis, un izteica saimniekam savu grūto likteni. Saimnieks teica puisim: "Ja tu man dod pusi no tās naudas, tad tevi pamācīšu, kā tev jādara, lai tu dzīvs paliktu." Puisis bija pilnīgi tā mierā, jo viņam bija diezgan bail, ka velni viņu nenomāc. Viņš iedeva saimniekam piecdesmit rubļu. Saiminieks nu mācīja puisi: "Kad tu noej rijā, tad ieej istabiņā un uzgulies uz devīto ārdu, tad velni tevis neredzēs." Puisis nu nogāja rijā, iegāja istabiņā un apgulās uz devīto ārdu. Ap pusnakti viņš izdzirda rijas tuvumā lielu troksni. Pēc kāda maza brītiņa pienāca rija pilna ar velniem. Šie sāka puisi meklēt, bet nevarēja viņu nekur atrast. Viens no velniem teica: "Tēvs mums labu kumosu ir nolicis, bet mēs to nevaram atrast!" Puisis uz ārdiem gulēdams, visu redzēja un dzirdēja. Viņam visi kauli purēja no bailēm. Kamēr viņi tā vēl meklēja, gailis pa dziedāja un visi velni bija atkal projām. No rīta saimnieks steigšus dodas uz riju, domādams atrast savu puisi velnu nogalinātu, bet nekā - puisis nāk trallinādams saiminiekam pretī. Otru nakti bija puisim atkal jāiet veceni sargāt. Vecene bija nolikta istabiņā apakš ārdiem. Puisis šoreiz prasīja saimniekam divi simti rubļu par mātes sargāšanu. Saiminieks arī nežēloja divisimti rubļu, jo šonakt, viņš domāja, velni viņu tā kā tā saplēsīs. Puisis, paņēmis naudu no sava saiminieka, aizgāja atkal pie pazīstama saiminieka un teica, ka viņam šonakt atkal jāiet saiminieka māti rijā sargāt, un ka saiminieks esot viņam divisimti rubļu iedevis. Saiminieks teica: "Dod man pusi no naudas, tad es tevi atkal pamācīšu, kā tev būs darīt, lai tu dzīvs paliec." Puisis bija pilnā mierā un iedeva saiminiekam simtu rubļu. "Nogājis rijā, ielien rijas krāsnī, tur tevi neviens nedz redzēs, nedz dabūs," saiminieks teica puisim. Puisis pateicās saimniekam, aizgāja uz riju un ielīda krāsnī. Ap pusnakti pienāca atkal pilna rija velnu, gan lielu, gan mazu, un sāka riju cauri meklēt. Papriekš viņi izmeklēja pie darbu, tad nojumu un pēdīgi sanāca visi istabiņā. "Te viņam visādā ziņā vajaga būt uz ārdiem," kāds pavecīgs velns iesaucās. Velni ņēmās istabiņu meklēt un vandīja visas malas apkārt, tā kā saiminieka māti gandrīz ar visu zārku apgāza, bet puiša nevarēja dabūt. Velni palika it dusmīgi, un neģēlīgi bļāva: "Tēvs mums gan labu kumosu nolicis, bet mēs to nevaram atrast!" Te arī tūlin gailis padziedāja un visi velni bija no rijas ārā un prom. Saiminieks no rīta uz riju atnācis, atrada puisi dzīvu. Vēl pēdējo nakti bija puisim jāiet veceni sargāt Saiminieks šonakt puisim deva trīssimti rubļu. Puisis bija arī mierā, viņš dabūja no saiminieka naudu, aizgāja pie sava padomnieka un pasacīja viņam, ka vēl šo trešo nakti viņam jāejot uz riju. Saiminieks teica puisim; "Šoreiz ir ļoti grūti apstākļi, bet nekas! Dod man pusi no naudas, es tev gribu labprāt arī šonakt izlīdzēt. Noej uz mežu, nogriez liepas un novij labi paresnu lūka virvi. Kad tu noej rijā, tad piesien to piedarbā pie devītās šalmenes (kņutas) un pats iesēdies virvē, tad viņi tevis neredzēs!" Puisis nogāja uz mežu, novija garu lūka virvi un nogāja uz riju. Rijā viņš piesēja virvi, tad pats viņā iesēdās un gaidīja, kas tālāk notiks. Šonakt, tāpat kā divi pirmās naktis, pienāca pilna rija velnu. Šī nakts bija puisim visbailīgākā. Kāds starp velniem bija no izskata visulielākais un vecākais, ļoti lieliem acuvākiem, uzačiem. Šis bija pats velnu tēvs. Kad velnēni bija riju izmeklē juši un puiša nebija atraduši, tad vecais pilnā riklē uzbļāva!" Dēls, paņem mēslu dakšas un pacel man acuvākus, tad es viņu gan ieraudzīšu!" Dēls paņēma dakšas un pacēla vecajam acuvākus. Tikko vecais acis uz augšu pacēla, viņš tūlin ieraudzīja puisi pie šalmenes sēdam un skaļi iesaucās, tā ka visa rija notrīcēja: ,Rau, kur viņš jau tup, tur augšā jumtā!" Velni runāja: "Kā viņu dabūsim zemē?" Vecajam ienāca derīgs padoms prātā, viņš teica: "Mans dēls, skrej pēc zāģa!" "Kur tad ir zāģis?" dēls prasīja. "Zāģis ir aiz Melnās jūras," vecais atteica. Dēls skrēja pēc zāģa. Puisim palika bail, kad atnesīs zāģi, tad virvi pārzāģēs, viņam būs jākrīt zemē un velni viņu saplēsīs. Nepagāja ne piecas minūtes, kad dēls bija ar zāģi jau klātu. Velni tūlin sāka virvi zāģet pušu. Vēl viena pati prīste tikai turējās, tad virve būs pušu un puisim vajadzēs krist zemē, velniem par zobiem, kuri jau no prieka lēkādami un mutes izplētuši, uz augšu skatījās un gaidīja nokrītam solīto kumosu. Bet puisim par lielu laimi gailis tanī pašā acumirklī padziedāja un visi velni, cik ātri vien varēdami, aizskrēja no rijas projām. Puisis arī šoreiz bija glābts. Saiminieks rītā brīnīdamies ieraudzīja savu puisi vēl dzīvu. Ceturto nakti saiminieks sūtīja atkal puisi uz riju, nevis māti sargāt, bet aizvest viņu un paglabāt kapos. Saiminieks grib vai traks palikt no dusmām, ka nekādi puisim nevar atriebt par mātes nogalināšanu. Viņš dod šoreiz puisim četri simti rubļu, lai puisis iet māti uz kapiem aizvest un aprakt, cerēdams, ka šonakt velni puisi visādā ziņā saplosīs. Puisim jābūt mierā. Viņš aizjūdz divus zirgus pie ratiem, paņem no saimnieka četri simti rubļu naudas un brauc uz kapiem rakt vecenei bedri, bet iepriekš, savam saimniekam nemanot, viņš nobrauc pie sava zināmā saimnieka, burvja, un izteic tam savu bīstamo uzdevumu, kas puisim darīja vairāk rūpes un bailes, nekā visi iepriekšējie. "Dod man pusi no naudas, tad gribu arī šai reizē tev labprāt palīdzēt," saimnieks sacīja. Puisis bija mierā un iedeva viņam divisimti rubļu. Saimnieks viņam sacīja: "Noej tūlin uz kapiem un izroc bedri. Pēc tam noej uz mežu, nogriez liepas, novij no tām labi garu lūku virvi un pataisi deviņas sērmokšļa stīpas. Vakarā rijā deviņām stīpām apstīpā vecenes zārku, un ar lūka virvi cieti pārsējis, ieliec viņu ratos. Tad par nakti aizved veceni uz kapiem un aproc!" Puisis tā pamācīts pa dienu visu it labi sataisīja. Kad nakts iestājās, puisis veda veceni uz kapiem aprakt. Viņš nebija vēl necik tālu pabraucis, kad jau liels pulks velnu gar ratiem saradās un gāja gar abām pusēm līķim līdzi. Te uz reiz sāk rati un līķis degt. Puisim paliek ļoti bail, viņš nezin vairs, ko darīt! Mukt nevar, jo apkārt ratiem ir velnu, ka mudž vien! Viņš brauc tik ar vien tālāk uz priekšu, rati un zārks vienumēr vēl deg. Jau nokrīt no zārka viena stīpa, otra, trešā, ceturtā, pietkā, sestā, septītā un vēl astotā viena pati stīpa vien tik vēl turējās. Bet puisim par lielu laimi bedre jau arī bija klāt! Viņš tūlin iegrūž veceni bedrē un apmet ar smiltim. Velni kāpa uz vecenes kapu un sāka visi viņu mīdīt un palika vēl vecenes kapu mīdot, bet puisis pārbrauca mājās sveiks un vesels.