9. A. 307. Pelēks 172. Suntažos. LP, VII, I, 195. AŠ, III, lg.

Viens ķēniņa dēls braucis uz svešām zemēm pa jūŗu un jūŗas malā dzirdējis balsi. Paskatījies - saucējs bijis svētais gars. Dēls garu ņēmis biedros līdz. Vēlāk šim dēlam liek baznīcas pagrabā tādu meitu sargāt, kam velns iekšā, un kas katru nakti ceļas no kapara zārka ārā un vienu cilvēku nomaitā. Svētais gars tad nu dēlam dod padomu, kā meita sargājama.

[Ķēniņa dēls to nosargā un apprecē savu izpestīto jaunavu.]

Piezīme. Kr. Šēnberģis Rucavā uzrakstījis līdzīgu pasaku (A Bīlenšteina kr. LP, VII, I, 19. l. p. 21), kur viss cits līdzīgs iepriekšējam variantam, tikai tur teikts, ka nolādētā jaunekle gulējusi baznīcā.