11. A. 307. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Tas noticis tais vecos laikos, kad vēl apkārt staigājuši dziedātāji. Trīs dziedātāji gājuši gar krogu. Viņi iegājuši krogā un piedzērušies. Kad tie atkal gājuši tālāk, tad viens dziedātājs palicis iepakaļš un mežā apmaldījies. Viņš mežā apgūlies.

Dziedātājs redzējis briesmīgu sapni. Viņu žņaugusi ragana. Kad viņš pamodies no sapņa, tad tam uz krūtim sēdējusi jauna sieviete un patiešām to žņaugusi. Dziedātājs atkratījies no žņaudzējas un uzķēries tai uz muguras. Viņš sācis sievieti sist un teicis, lai to (dziedātāju) nes no lielā meža ārā. Sieviete sākusi lūgties, bet dziedātājs to vēl niknāki dauzījis. Tad sieviete uzreiz pacēlusies gaisā ar visu dziedātāju. Viņa bijusi patiesi ragana. Ragana dziedātāju aiznesusi uz lielu muižu.

Dziedātājs gājis savu ceļu, ragana iegājusi muižā. Pēc gada dziedātājam gadījies atkal tai muižā ieiet. Lielskungs to laipni uzņēmis, bet vakarā piespiedis dziedātāju iet uz baznīcu un vāķēt viņa nomirušo meitu. Dziedātājs gan negribējis, bet lielskungs to piespiedis. Toreiz jau lielkungiem bijusi liela vara.

Dziedātājs paņēmis bībeli un aizgājis uz baznīcu lielkunga nomirušo meitu vāķēt. Viņš iegājis baznīcā un apskatījies nomirēju. Tā bijusi tā pati ragana, kuŗa viņu toreiz lielā mežā žņaugusi un vēlāk atnesusi uz muižu. "Nu nebūs labi" domājis pie sevis dziedātājs. Viņš apsēdies un apvilcis sev apkārt ar krītu lielu riņķi . . Tad viņš sācis bībeli lasīt. Ap pusnakti baznīcā sanākuši velni. Ragana uzcēlusies zārkā sēdu un skrējusi ar visu zārku pa gaisu. Zārka stūris sities dziedātājam pa galvu. Bet viņš tik lasījis, galvu nepacēlis . . .

"Kur viņš ir?" prasījis viens velns "Te tak viņš lasa!" atbildējis otrs.

"Ne, nevar redzēt," teicis kāds cits velns.

Dziedātājs tik lasījis. Kad dziedājis gailis, tad velni uzreiz pazuduši un ragana atkal gulējusi mierīgi savā zārkā.

Kad dziedātājs iznācis no baznīcas, tad tam bijuši gluži sirmi mati no bailēm palikuši.

Nākamo nakti dziedātājs vairs negribējis iet raganu vāķēt, bet lielskungs to ar varu ieslodzījis baznīcā.

Ap pusnakti atkal baznīcā sanākuši velni. Ragana atkal skrējusi ar visu zārku pa gaisu. Dziedātājs tikai lasījis bībelē, galvu nepacēlis.

"Kur viņš ir?" atkal prasījis viens velns. "Te tak viņš lasa!" atbildējis otrs.

"Ne, es neredzu!" tā teicis kāds cits velns.

Tad pirmais velns atkal teicis: "Ej, pasauc veco Viju." Viens velns aizskrējis pēc vecā Vijas. Tas drīz vien bijis klāt. Vecais Vija bijis vecs, vecs un ar tik lieliem acu plakstiem. ka tie nokārušies līdz grīdai.

Atnes dakšas," teicis vecais Vija. "Pacel man acu vākus!" Viens velns aizskrējis pēc dakšām un drīz vien bijis klāt. Velni ar dakšām pacēluši vecam Vijam acu plakstus. Dziedātājs no brīnumiem apklusis un skatījies uz velniem . . .

"Ā, te jau viņš ir," teicis vecais Vija.

Velni saklupuši ap dziedātāju un sākuši to bakstīt ar dakšām. Ragana dziedātāju dauzījusi ar savu zārku. Kad dziedājis gailis, tad uzreiz visi velni pārvērtušies gan par sikspārņiem, gan čūskām un šķirgāļiem un izklīduši pa baznīcu. Sikspārņi sametušies uz ērģeļu luktas. Ragana atkal mierīgi gulējusi zārkā.

No rīta dziedātāju atraduši tikko dzīvu. Tas bijis nomocīts līdz nāvei. Priekš nāves dziedātājs ataicinājis mācītāju un visu tam izstāstījis. Tad viņš nomiris.

Mācītājs licis visus šķirgāļus, sikspārņus un čūskas uzmeklēt un saķert, kuŗi bijuši baznīcā atrodami, un sabāzt ādas maisā. Maisu aizsējuši ar deviņu krustu mezgliem un pakāruši dūmos.

Tur nu velni vēl šo baltu dienu dūmos žāvējoties un smokot, ja vien kāds nejēga tos neesot no maisa izlaidis . . .