14. Paegļu Mārtiņš, Lielvārdē Zin. Kom. kr. LP VI, 11, 4.

Reiz bijusi dikti bezdievīga lielmāte, septiņi gadi negājusi pie dievgalda un velnam vien padevusies; bet astotajā gadā ataicinājusi mācītāju, lai nu dodot dievmaizīti!

Labi, devis. Bet pa to starpu jau aptumsis un lielmāte pierunājusi mācītāju, ko vairs kulšoties mājā, lai izguļoties labāk pa nakti.

Ja, ja - mācītājam nekas pretim, palicis, Bet kas ir? Ap pusnakti piebrauc melna kariete četriem melniem zirgiem pie pils durvim, no karietes izkāpj melni kungi un aicina lielmāti līdz ar visu mācītāju.

Neko darīt - pretim atturēties nevar - jābrauc. Un tā nu lielmāte iekāpusi pie tiem kungiem melnajā karietē, bet mācītājs ar kučieri un saviem pašu zirgiem laidis pakaļ. Brauc, brauc pa šādām vietām, pa tādām vietām - svešums vien acu priekšā. Pēdīgi aptura pie lielas, lielas pils. Ieiet pilī, redz: tā pati elle. Un ko nu velni? Tūlin lielmātei apkārt, apsēdina nodedzinātā dzelzs krēslā un uzstāj: "Nolādi visu, ko tu redzi un zini!"

Lielmāte nelādējusi. Kā nelād - velni pagrābj nodedzinātu dzelzs ķemmi un tikai ķemmē lielmātei galvu, sacīdami: "Nolādi visu, nolādi visu!"

Lielmāte vēl nelādējusi. Kā nelād - velni pagrābj briesmīgu stabuli un tikai stabulē lielmātei ausīs, tā ka asinis pa muti un degunu nāk.

Tagad lielmāte neizcietusi vairs, nolādējusi sauli, zemi, visu, visu radību.

Bet velni pēc tam iemetuši lielmāti vārošā katlā; bet mācītāju nedrīkstējuši aiztikt, tas izgājis laukā un braucis mājā ar savu kučieri. Braukuši, braukuši - no ceļa vairs ne vēsts purvi un meži vien. Beidzot pārdevis zirgus, karieti un tad nezin pēc cik ilga laika - tikai sasniedzis mājas.

Piezīme. Šī pasaka ir līdzīga sekošās pasakas 25. variantam. P. Š.