1. A. 307. J. Bankins "Šis un tas" II, 1875., 4.

Reiz dzīvoja tēvs ar saviem trīs dēliem mazā būdiņā. Tēvs ar abiem vecākiem dēliem bija lieli buri un vella kalpi. Pēc kādiem gadiem abi vellam padevušies dēli nomira; tēvs no žēlabām arī pēc kādas nedēļas atstāja šo pasauli.

Tanī vidū bijis tāds ieradums, ka ja tēvs vai māte miris, tad cik tam bērnu bijuši, tik naktis nomirējs bijis jāvaktē baznīcā. Kad nu šim tēvam gan trīs bērni bijuši, bet divi jau bijuši nomiruši, tad dzīvajam visas trīs naktis vienam pašam bijis jāvaktē.

Dēls zināja, ka tēvs viņu nožņaugs, tādēļ ka viņš tam pašam kungam nebija kalpojis, kuram tas bija padevies. - Vakarā uz baznīcu iedams tas ir gluži bēdīgs un iet pie viena avotiņa nodzerties. Tur dzeŗot, viņam vecs vīrs danāk un prasa: "Kam tu tā raudi?"

Šis vēl stiprāk raudādams atbild: "Kā es neraudāšu? Man ir jāiet uz baznīcu tēva vaktēt un ir gluži bailes."

Vecis to iedrošinādams saka: "Ej tik droši, bet nogulies zārkam labajā pusē."

Šis paklausa veča padomu un dara tā. Pēc pulksten vienpadsmitiem tēvs ir no zārka laukā, bet zārka vāks tik skunstīgi bija uzkritis dēlam, ka tēvs to gan meklēja, bet neatrada. Viņš tā nu jau vienu nakti briesmas laimīgi bija pārcietis.

Otru vakaru vēl bailīgāks dodas uz baznīcu, un iet tāpat kā vakar pie avotiņa nodzerties. Vecis atkal tam piestājas un teic: "Apvelc ar krītu baznīcā trīs riņķus uz grīdas apkārt, un sēdies pats vidū iekšā!"

Viņš nu ir it priecīgs un arī dara tā. Uz reizu ap pulksten divpadsmitiem tēvs no zārka ārā, skrien tam virsū un saka: "Paga, paga, putniņ! Nu tu esi manās rokās!"

Bet pie riņķa daskrējis, atsitas kā pret mūrī un paliek tur stāvot. Viņš ilgu laiku nopūlējies, bet nevar un nevar tikt riņķam pāri. Pulkstens jau sit divpadsmit un tam nu jāsteidzas zārkā atpakaļ. Tā nu otra nakts laimīgi bija pagājusi.

Bet Dievs, mīļais Tēvs, zina, kā nu trešo nakti izdosies? Dēls arī šoreiz, uz baznīcu iedams, iet pie avotiņa nodzerties; bet no veča nav ko manīt. Baiļu pilns iet uz baznīcu un nostājas pie pašām durvim. Ap pulksten vienpadsmitiem tēvs, tāpat kā pagājušās reizes, speŗas no zārka laukā un dodas tam virsū. Šis nu sprūk no baznīcas ārā un - par laimi turpat bija liela priede - priedē augšā. Tēvs mēģina kāpt; bet nevar, viņš tādēļ sāk kost priedi ar zobiem. Tas gan grauž, un grauž, kamēr priede sāk locīties, bet par laimi pulkstens tikmēr jau ir divpadsmit, un tēvs, ilgāk nevarēdams palikt, ieskrien baznīcā un ir zārkā iekšā.

Dēls nu kāp priecīgs no priedes zemē un pateic mīļam Dievam par laimīgo izglābšanos.