Burvis zārkā.

2. A.307. J.Dīcmanis Lejas - Kurzemē, "Pasaku vācelīte" 1891., 17. LP, VII, I, 188. 1. p. AŠ, III, 2a.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri un trešais muļķis. Vai viņš patiesi muļķis bija, to dzirdēsim vēlāk; bet pasakās tā arvien mēdz sacīt. Gadījies, ka viņam tēvs nomira. Tēvu ielika zārkā un nonesa baznīcā. Dēliem nu bija katram savu nakti tēvs baznīcā jāvaktē. Bet arī abi gudrie dēli nomira un muļķis viens pats palika; muļķim vienam pašam bija jāiet tēvu sargāt: Vakarā, kad saulīte nogāja, muļķis gāja uz baznīcu tēvu sargāt un gauži raudāja. Pa ceļu viņam pretim nāca vecs vīriņš, baltu bārzdiņu. Vecais vīriņš prasīja muļķim: "Dēls, kāpēc tu tā ļoti raudi?" "Ja, kā man neraudāt? Man jāiet uz baznīcu sargāt tēvu un man ļoti bail," muļķis skumīgs atbildēja. Tad vecais vīriņš teica: "Neraudi vis, es tev gribu izlīdzēt! Kad tu noej baznīcā, tad nocel tēva zārkam vāku, noliec to blakam zārkam un pagulies pats apakš vāka. Ap pusnakti, kad tēvs iziet no zārka, tad iegulies tu viņa zārkā. Pēc pusnakts, kad tēvs pārnāks, tad ātrāki zārkā viņu nelaid, līdz viņš nenoskaita visu tēvareizi." Muļķis nogāja baznīcā, nocēla zārka vāku un pagulās apakš tā. Uz pusnakti tēvs izcēlās no zārka un izgāja no baznīcas. Muļķis tūlin izlīda no vāka apakšas un iegulās tēva zārkā. Pēc kāda laiciņa pārnāca tēvs. Redzēdams dēlu zārkā gulošu, viņš sauca, lai viņu laižot zārkā, bet dēls nelaida vis. Tad tēvs lūdza dēlu, sacīdams: "Apžēlojies, un laid mani ātri vien zārkā, jo drīz laiks būs pagalam!" "Ātrāki es nelaidīšu, līdz nenoskaitīsi tēvareizi," muļķis atbildēja. Tēvs ne par ko to negribēja darīt un ilgi tiepās ar dēlu. Redzēdams, ka dēls citādi nelaidīs" un manīdams, ka gailis drīz dziedās, viņš sāka arī skaitīt. Līdz tai vietai: "Atpestī mūs no visa ļauna," izskaitījis, viņš tālāk vairs neskaitīja. Reizu reizām viņš sāka šo minēto teicienu skaitīt, bet nevarēja un nevarēja izskaitīt. Katru reizi izskaitījis: "Atpestī mūs no," apstājās un tālāk vairs neskaitīja, gribēdams izvairīties. Bet dēls nelaida un nelaida tēvu zārkā. Tēvs baidījās, ka gailis nepadzied un iz skaitīja arī šos vārdus. Tikko viņš šos vārdus bija izteicis un dēls no zārka izkāpis, te arī tūlin gailis padziedāja un tēvs iekrita zārkā. No rīta muļķis pārgāja mājā. Otras dienas vakarā muļķis gāja atkal uz baznīcu tēvu sargāt. Pa ceļu iedams, viņš atkal ļoti raudāja. Viņš satika atkal to pašu veco vīriņu. "Kālabad tu tā skaļi brēc?" vecais vīriņš muļķim atkal prasīja. "Kā es nebrēkšu? Man šonakt ir atkal baznīcā tēvs jāsargā," muļķis ļoti bēdīgs atteica. Vecais vīriņš iedeva muļķim krīta gabaliņu un sacīja; "No gājis baznīcā, pašā baznīcas vidū apvelc lielu, lielu riņķi un iesēdies riņķa vidū, tad tēvs tev nekā nevarēs padarīt!" Muļķis nu palika drusciņ jau drošāks. Viņš baznīcā nogājis, apvilka ar krītu lielu riņķi baznīcas vidū un tad pats tajā iesēdās. Ap pusnakti tēvs izkāpa no zārka un ar joni skrēja dēlam klāt, briesmīgi un velnišķīgi bļaudams: "Pag, pag, nu es tik tev rādīšu!" Tēvs pie riņķa pieskrējis, atsitās kā pie mūra. Vecais vīriņš bija padarījis šo riņķi ļaunajam garam par cietu un stipru mūri. Šis vecais vīriņš bijis pats Dievs. Tēvs gribēja var varu tapt dēlam klāt, bet nevarēja. Lāgu lāgiem viņš ar visu spēku skrēja pret riņķi, bet katru reiz atsitās kā pie cieta mūra. Tā viņš lielu laiku nodarbojās, līdz pēdīgi gailis padziedāja un tēvs iekrita zārkā. No rīta, kad diena ausa, muļķis pārgāja mājā. Vēl viņam vajadzēja vienu nakti sargāt tēvu. Trešo vakaru, tikko saulīte nolaidās, muļķis devās atkal uz baznīcu. Šovakar viņš bija vairāk noskumis un vēl diktāki brēca, nekā citiem vakariem. Iedams viņš vienādi vien skatījās uz vienu pusi un otru pusi, vai veco vīriņu kur neieraudzītu, bet nekur nevarēja viņu pamanīt. Tā brēkdams un baiļodamies, viņš nogāja uz baznīcu. Baznīcā iegājis, viņš ieraudzīja pie griestiem piekabinātu lielu, lielu lukturi. Tūlin viņš uzkāpa uz lukturi un apsēdās. Uz pusnakti tēvs kāpa atkal no zārka ārā. Izkāpis no zārka, viņš briesmīgi uzbļāva, tā ka visa baznīca notrīcēja: "Pagaid tik! Nu es tev rādīšu! Šonakt tu no maniem nagiem gan vairs neizbēgsi!" Dēlam visi kauli trīcēja no bailēm, dzirdot tēvu tā bļaujamies. Tēvs nu lēca ar joni pret lukturi. Muļķim par lielu laimi viņš nevarēja sakacēt. Tēvs nevarēdams pats sasniegt, izgāja ārā un ieveda lielu aplam garu sievieti. Šī nu tūlin grāba savām garajām rokām pēc muļķa, bet arī nevarēja sakacēt; gandrīz jau būtu sakacējusi, tomēr tikai vēl viena pirksta platuma trūka. Redzēdama, ka tā tikai nieki būs, garā sieva teica: "Noiesim mežā, salasīsim ciekožus un labi sakvēpināsim baznīcu, tad viņš nokritīs - citādi mēs viņa nedabūsim rokā!" Viņi tūlin nogāja uz mežu. Drīz viņi bija atpakaļ ar ciekožiem un baznīcu piekvēpināja ar tādu biezu tvaiku, ka muļķis nevarēja nemaz vairs dvašu vilkt. Acumirklī viņam vajadzēja krist zemē, - te par lielu laimi gailis padziedāja. Tūlin tēvs iekrita savā zārkā, lielā sieviete pazuda un muļķis tūlin nokāpa no luktura. No rīta, tikko gaisma ausa, muļķis pārgāja mājā. Tā muļķis dēls, daudz bailes un grūtības izcietis, iemantoja sava tēva māju ar visu mantu.