3. A. 307. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, Vl, 4, 2. AŠ, III 2g.

Viens saimnieks, labs burvis, mirdams noteicis saviem dēliem, lai paši neved viņu uz kapiem, lai labāk aizmaksājot kaut kuŗam vīrelim, kas aizved viņu paglabāt.

Labi. Dēli tā darījuši. Pamaksājuši kaimiņu vīram un tas nu vedis pa dienas vidu paglabāt; jo cik tad tur tā darba! - tā viņš domājis. Bet kur tu Dieviņ? Nebijis vis tik ātri padarāms! Līdz izbraucis pa vārtiem, zirgs ne pakustēt, pavilkt, jādomā: akmeņi zārkā gadījušies, vai kas. Nu mocījies, nu mocījies, kamēr beidzot aizmocījies sila malā, kur domājis zirgu atpūtināt. Kamēr zirgs pūties, pats nosēdies uz zārka iepīpot, bet tai pašā brīdī mironis sāks tikai zārkā spārdīties. Ko nu darīt? Nogriezis pīlādža klūgas un noklūgojis zārku; are, bail, ka neuzspeŗ vāku. Un kā nu noklūgojis, palicis gan šis tāds mierīgāks. Sācis atkal braukt. Bet kur nu pabrauksi? Ik pāris soļu pavelk, ik jāpūtina. Pienācis vakars un vēl tepat bijis pie trijžuburu priedes.

Nekā cita darīt, jūdzis nost, lai pūst šis pa nakti turpat ratos. Bet līdz pagrasījies pie apaušiem grožu raisīt, te mironis izspēris zārkam galu un līdis ārā vīru grābt. Par laimi nabadziņš patapis vēl laikā trijžuburu priedē uzsprukt. Bet mironis sācis to žuburu krimst, kur šis galā, un nokrimtis arī; tomēr vīru nedabūjis, šis uzlēcis atkal otrā žuburā, kad pirmais kritis. Nu krimtis otru žuburu. Bet tas bijis resnāks un ilgi, ilgi aizgājis, kamēr nokrimtis. Tomēr arī tagad vīru nedabūjis. Līdz ko žuburs sācis līgoties, šis ielēcis trešā žuburā. Nu krimtis atspēries arī to vēl; bet nedabūjis pabeigt, gailis iedziedājies un mironim bijis jābēg zārkā atpakaļ.

Saulei lecot, vīrs nolīdis no priedes, aiztaisījis zārka galu un braucis atkal. Bet tālāk par pusceļu todien neticis, pie viņsētas rijas atkal pienācis vakars un par varu gribējis zirgu nojūgt, bet nedabūjis un nedabūjis. Mironis atkal pa zārka galu ārā un šis ar lielām mokām tik tik attapies pa lodziņu rijā ieklupt. Arī mironis lauzies pakaļ tikt, bet virs grūdis ar ecēšas tapu degunā un tā neietapis vis. Ilgu laiku tur izmocījies; beidzot iedziedājies gailis un tad iesprucis atkal zārkā.

Saulei lecot, vīrs izlīdis no rijas, aiztaisījis zārkam galu un braucis atkal. Tai dienā aizmocījies gandrīz jau līdz kapiem. Nu skubinājis, cik jau vien varējis, zirgu, lai līdz pusnaktij kapu vārtus aizsniegtu, kas arī izdevies gan. Bet tur kapu tuvumā arī bijušas mājas un tanīs mājās tonakt svinējuši kāzas.

Un ko nu vedējs darīs? Domājis: "Piesiešu zirgu un iešu kāziniekiem parunāt, lai palīdz zārku kapā ielaist."

Bet nekā! Līdz ko pagrasījies pie apaušiem, tā mironis speŗ atkal galu ārā un klups šim mugurā. Nu nabadziņš vairs netaupījis solus, iemucis elsdams kāzu namā un nosēdies galda galā starp brūtes un brūtgāna svecēm; bet kāzinieki patlaban jau gulējuši aizmiguši gaŗā strīpā uz grīdas sienā. (Brūtes un brūtgāna sveces vēl nebijušas izdegušas, un tās nemēdz izdzēst, pašām jāizdeg).

Un kā nu šis tur galda galā apsēdies, te mironis arī pakaļ, vedējam virsū. Bet vedējs ātri pakampis katrā rokā sveci. Kā mironis nācis pa vienu pusi galdam - grūdis brūtes sveci šim degunā, kā gribējis pa otru pusi galdam iet - grūdis brūtgāna sveci degunā, un nevarējis un nevarējis piekļūt. Beidzot atstājis savu vedēju un sācis gar kāzinieku rindu staigāt. Apstājies pie viena kāzinieka, apskatījies: "Ne - tas ir apzīmēts!" atteicis un gājis pie otra.

"Ne, tas arī apzīmēts!" un gājis pie trešā; bet tas arī bijis apzīmēts. Un tā nu izgājis visu rindu cauri, kamēr tad galā atradis vienu, kas nav bijis apzīmēts. Tam tūlin kā klupis pie rīkles un sācis asinis sūkt, vēl aicinādams vedēju, vai tas arī negribot iesūkt. Vedējs atteicis: "Sūc tikai tu, ko gribi no manis?" (Šis neapzīmētais kāzinieks bijis iedzēries un tādēļ skurbā neatjēdzies krustu aizmest, gulēt iedams. Tāpēc mironis spējis viņam piekļūt).

Beidzot, kad labi bijis sasūcies, tad palicis itin rāms un lūdzies vedēju: "Nāc nu un ved mani kapā, tagad mani apglabāsi bez bēdām."

Saulei lecot, vedējs tad iegāzis arī nezaņķi kapā un apracis. Beidzot vēl uzsitis ar šķipeli krustiem pa kapu, teikdams: "Guli nu tu cilvēku ēdējs, nu vairs augšā netiksi!"

Un tā viņš guļ arī tad.