4. L. Zēberga Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz kāds burvis mirdams teicis saviem dēliem, lai šie paši viņu uz kapsētu nevedot, bet lai pieņemot vedēju. Tiklīdz tēvs nomirst, dēli pieņem arī vedēju. Bet zārks ir tik smags, ka zirgs ne pavilkt. Ar mokām līdz pusnaktij vīrs aizkuļas līdz mežam, domā apsēdīsies un atpūtinās zirgu. Bet tikko vedējs atsēstas, te mironis spers zārkam galu vaļā. Vīrs tomēr nav no muļķiem, nogriež pīlādžu klūgas, noklūgo zārku un brauc tālāk. Līdz pusnaktij notiek līdz otram mežam, vīrs nu atkal domā atpūtināt zirgu, bet tiklīdz apsēstas, mirons speŗ otrreiz zārkam galu vaļā un klūp vīram mugurā. Par laimi vīrs dabū uzsprukt trijžuburu priedē Tiklīdz vīrs ir uz pirmā žubura, mirons kremt pirmo žuburu nost, vīrs tamēr kāpj uz otra žubura. Mirons sāk krimst otru, vīrs tamēr uz trešā. Mirons sāk krimst jau trešo žuburu, kad par laimi gailis iedziedas un mironim jāiet atpakaļ zārkā.

Nu vīrs brauc atkal tālāk. Ap pusnakti jābrauc garām kādai mājai, kur svin kāzas. Mirons speŗ zārkam galu vadā un vedējam virsū. Tam palaimējas iemukt kādā kāzu mājā, bet visi kāzinieki jau apgulušies. Vedējs apsēžas starp brūtes un brūtgāna svecēm. Tiklīdz kā mirons nāk no labās puses, tā šis grūž brūtgāna sveci degunā; tiklīdz no kreisās puses, tā brūtes sveci.

Beigās mirons sāk apstaigāt kāziniekus. Iet pie viena, tam krusts priekšā, iet pie otra, trešā, arī tiem krusts priekšā. Beidzot pēdējo atrod bez krusta. Šis tūlīt pie kakla klāt un sāk sūkt asinis. Piesūcies saka vedējam, lai nu vedot uz kapiem. Nu šis likšot šo mierā. Vedējs nu viegli varēja aizvest uz kapiem.