5. J. Bankins "Šis un tas" I, 1872., 19.

Dauča saimnieks esot bijis liels buris un stāvējis ar pašu vellu draudzībā. Un buriem visas lietas labi izdevušās, visus darbus tie ar vella palīdzību žiglāki pastrādājuši nekā citi audis. Šis reizu stellējis savu puisi uz mārku linu vilkt. Kad puisis liniem slogus noņēmis un tos sācis mest malā, tad kuru sauju (pēdu) no mārka izmetis, to vārnas, žagatas un kraukļi ciet, uz tīrumu prom un tur izstāda. Puisis, to redzēdams, sabijies un iesaucies: "Ai Jēzī Kristī, kas nu nebūs!" Tūlin visi lini atpakaļ un blākš! mārkā iekšā.

Kad saimnieks nonācis mārku aplūkāt, un puisis savus brīnumus stāstījis, tad viņš šim tik atteicis, ka nevajagot brūķēt tik vīzīgas mutes.

Kad nu šis lielais buris nomiris, tad, kad šo uzveduši uz kapsētu, negants viesulis, ap zārku gaudodams un svilpodams, plosījies. Lai gan zārku mājā ar trim bērza klūgām bija sasaistījuši un saklūgojuši, tomēr, kad to kapsētā taisījuši vaļā, no līķa tur vairs ne smakas nav bijis. Tas, kam viņš dzīvojot kalpojis, to laikam izrāvis un izņēmis no zārka.