6. K. Bramanis Rīgas apg. LP, V, 9, 5.

Kāds tēvs mirdams noteicis savam dēlam divas naktis tūlin pēc bērēm viņa kapu sargāt. Labi. Bet bēŗu dienā dēls ierunājies ar vecu prātīgu viru, tas pamācījis: "Ja šovakar noej pie tēva kapa, tad apvelc viņa kapam ar kautkādu kociņu švītru un sēdi bez bēdām; bet otrā naktī paliec aiz kapsētas žoga un arī apvelc taī vietā, kur stāvēsi, švītru."

Dēls vakarā tā izdarījis. Te naktī nāks tikai miroņi no kapiem laukā un prasīs: "Cik gribi, cik gribi par savu tēvu?"

Sieku zelta!" dēls atbildējis."

Tūlin nobēruši uz kapa zeltu un pazuduši. Otrā naktī dēls palicis ārpus žoga, apvilcis švītru un gaidījis. Nakti sanākuši atkal miroņi, ieņēmuši tēvu savā pulkā un pazuduši zemes apakšā.