7. LP. Džūkstē-Pienavā. LP, I, 75.

Reiz dzīvojis saimnieks, karš saviem pesteļu darbiem bijis tālu jo tālu pazīstams. Pēc kāda laika tas, ļoti mocīdamies, nomirst un piederīgie aiznes mironi uz riju. No rīta noiet līķi apraudzīt, bet rija neizskatās vairs tāda, kā bijusi: ārdi nogāzti, krāsns sagāzta. Piederīgie tūdaļ nomana, kas noticis, un steidzas jau trešā dienā bēres taisīt. Bērinieki sabrauc, atnes mironi uz istabu un sāk maltīti turēt. Vecais māju suns arī paņem kauliņu un grauž turpat zārka galā. Te uz reizi mironis izlec no zārka un pārplēš veco suni pa vidu. Bērinieki visi ļoti pārbīstas un aizmūk uz kaimiņiem. Bet kā nu lai aizdabū mirušo pesteli no mājas? Lūdz vienu palīgā.. lūdz otru - neviens negrib uz to pusi griezties. Beidzot gadās drošs puisis, kuŗš nostīpo zārku !zn ved uz kapiem. Bet pusceļā pestelis nospeŗ zārkam stīpas un ceļas augšā Puisis tik lielām mokām spēj priedē uzbēgt. Pestelis pie priedes klāt, grauž un kremt resno koku. Bet kamēr šis priedi grauž, tamēr citi bērinieki klusu aprok zārku. Daudz vairs priede neturējās, kad zārks jau bija aprakts un nu pestelim gribot negribot bija jāiet pie miera.