8. M. Muzikants Rūjienas Tornejas Pinķertos. LP. V, 9,39.

Sen, sen atpakaļ - tas jau nu būs mazākais savi simts gadi- braucis viens vecīts no Rūjienas uz Pērnavu. Vakara krēslā caur Kuninas mežu braukdams, viņš nejauši ierauga cilvēku karājamies eglē, vai arī citā kokā, kur tas nu bijis. Vecītis domā: "A! diedelnieks, ko šis te man karāsies," un sāk tikai ar pātagu plītēt: "Nāc zemē, nāc zemē - brauksim uz Pērnavu!"

Tai pašā brīdī kārējies tiešām nonācis zemē - valgs esot pārtrūcis - pukodamies: "Kam nedevi man mieru? Vai gan domāji, ka še bez ziņas esmu karājies? Sargies tagad! Ja tevi rokā dabūšu - pakāršu pie tā paša koka, kur es biju karājies."

Vecītis, to dzirdēdams, nejauki sabijies: ielēcis zirgā un aizaulekšojis, ka sniegs vien noputējis. Bet kas ir? Jo nu mucis, jo kārējies dzinies pakaļ. Par laimi gadījusies maza mājiņa, kur uguns spīdējusi. Nu mudīgi, mudīgi piesējis zirgu un iesteidzies istabā pie cilvēkiem. Bet kur tu Dieviņ! Neviena cilvēka neatradis; tikai zārkā gulējis mirons un gaidi bijuši piekrauti ar ēdieniem un dzērieniem - tas viss. Nu vecītis nopratis, ka te ir bēres, tādēļ uzmucis krāsns augšā paslēpties, lai paka[ dzinējies neatrastu Toreiz pa bērēm esot bijis vēl tāds vecumu vecs ieradums: beidzamā naktī salikuši visādus ēdienus un dzērienus uz galda, atvēruši zārku un atstājuši mironu vienu pašu, lai vēl beidzamo reizi varētu netraucēts izmieloties un ar citiem mironiem jau iedraudzēties, kas arī nākuši ēdienus baudīt. Paši mājinieki turpretim aizgājuši kaimiņu mājā, vai citur kur izgulēties.

Un tā nu vecītis gaiši nopratis, ka bēres te ir, un ka tādēļ krāsns augšā jāguļ mierīgi, lai mironus netraucētu.

Bet tai pašā brīdī pakaļdzinējies atskrējis pie loga un saucis: "Dod man to ārā, kas tur istabā paslēpies, ja ne - iešu pats pakar."

Izsaucies tādu brīdi, neviens neatbildējis. Nu atvēris durvis un nācis iekšā : bet tagad mirons izlēcis no zārka un grūdis šo atpakaļ, jo zārkā gulētājs bijis miris labā nāvē, šis turpretim pats pakāries, tādēļ nesaderējuši. Cīnījušies, cīnījušies, beidzot izgrūdis gan šo laukā un tā tūlin gulies mierīgi atpakaļ savā zārkā.

Gaismā pārnākuši mājinieki no otras mājas un nu vecītis nokāpis no krāsns un izstāstījis, ko naktī piedzīvojis.