9. A. Būmanis Kalnaciemā, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 4, 1d.

Kāds miesnieks, vēlā naktī pa mežu iedams, bija nokusis. Gājis, gājis - ieraudzījis uguntiņu. Piegājis klāt, bijusi maza mājiņa. Iegājis pārgulēt; bet tos brīnumus! Neviena cilvēka nemanījis, galds bijis pilns ar ēdieniem un dzērieniem un zārkā gulējis mironis, tas viss. Neko vairāk - ēst gribējis, sēdies pie galda un ēdis, bet savam sunim, kas līdz tekājis, licis apakš beņķa gulēt.

Te ap pusnakti - kas ir? Suns sācis ņurdēt. Viņš atsaucis suni, jo it nekā neredzējis. Bet suns drīzi vien sācis ir riet un nu redzējis, ka mirons zārkā kustējies. Kā šis kustējies, tā suns klupis mironim virsū un sācis plēsties; bet miesnieks bailēs pa durvim ārā - prom. Gabalu skrējis, atskatījies atpakaļ un - ko domāt - ieraudzījis mironi sev itin klātu. Nu pārbijies pavisam, nokritis gar zemi un noģībis. Pēc kāda laika atmodies, bet nekā vairs neredzējis. Gājis uz pilsētu un izstāstījis visu, ko piedzīvojis.

Otrā dienā pilsētnieki gājuši uz mājiņu raudzīt, kas tur īsti ir par nelaimi. Aizgājuši, prasījuši mājiņas saimniekam, tas gribējis, gribējis liegties; beidzot pateicis arī, ka pagrabā esot gan mironis, viņa nelaiķa tēvs, tas esot velna pilns bijis.

Nu ņēmuši mironi, aiznesuši uz lauka, uzlikuši uz lielu kaudzi malkas un sadedzinājuši.

Piezīme. Nogalē teikts, ka meita jājusi. Bet iekams jājusi, tā izvārījusi ēst un devusi arī atjājējam ēdienu; bet tas atteicis: "Lai, lai - neēdīšu vis; es jau paēdu no tiem garaiņiem . Nu jājuši. Nojājuši kapos - redzējusi: divi kapi vaļā; tai vienā kapā iegājis atjājējs (brūtgāns), otrā ieskrējis zirgs: bet zirgam nu priekškājas palikušas par rokām un vilkušas meitu arī kapā. Te par laimi gailis kaut kur iedziedājies un nu tikusi vaļā.

Sesavā teikts, ka āzis skrējis bēglim pakal un cīnījies ar viņa suni.