11. M. Zemesarāja Talsos, T. Dzintarkalna krājumā.

Zlēciniekos agrāk bijis paradums likt mironim bēŗu nakti zem zārka podiņu ar biezputru, pudelīti brandavīna un pakavas naglu. Kad mironi aizveduši uz kapsētu, tad biezputru izgāzuši zemē, brandavīna pudelīti sasituši, bet naglu iesituši istabas slieksnī.

Reiz Zlēkā dzīvojis kāds savāds vecis, kuru visi turējuši par burvi. Ja kādam notikusi kāda nelaime, tad veci allaž turējuši par vainīgu pie šās nelaimes. Šis vecis piepēži saslimis un nomiris. Bērēs, kā jau parasts, zārks ienests priekšnamā un zem viņa aplikts trauciņš ar biezputru, brandavīna pudelīte un nagla.

Pusnaktī bērinieki izdzirdējuši lielu troksni. Priekšnamā kaut kas vaidējis, rūcis un klabinājis durvis. Visi stāvējuši kā sastinguši no bailēm, vecas māmiņas sākušas skaitīt lūgšanas, bet nevienam nav bijis tik daudz dūšas iet paskatīties, kas tur notiek Par laimi iedziedājies gailis. Priekšnamā vēl kaut kas kritis un tad palicis viss klusu.

Nu rodas pāris drošinieku, kas saņēmuši dūšu un gājusi raudzīt, ko burvis dara. Bet ko viņi redz? Burvja zārks ir tukšs! Tikai vairs burvja tupeles gulējušas pie krāsns cauruma, kā nokritušas. Pēc atstātām zīmēm bijis redzams, ka velns aizrāvis burvi pa krāsns caurumu uz elli.

Visiem bijis bail no burvja un visi vēlējušies jo drīzāk dabūt viņu kapā. Bet kā lai to izdara? Kas zin, vai neatnāk vēl kādu reizi atriebties? Tad tik vēl audis atelpojuši vieglāki, domādami, ka nu vairs neesot no burvja jābaidās. No rīta veduši uz kapsētu tukšu zārku un paglabājuši tāpat, kā kad līķis tur iekšā gulētu.