12. E. Krokums Talsos no 70g. vecās Hedas Rieksts, T. Dzintarkalna krājumā.

Viens mežasargs, kas bijis burvis, juzdams savu pēdējo brīdi pienākušu, teicis: "Sieviņ, kad būšu nomiris, tad paņem bērnus un steidzies bez kavēšanās prom, kamēr vēl nav pusnakts pienākusi." Sieva tikai nobrīnījusies par vīra vārdiem bet nekā nav tam atbildējusi. Vīrs vēl reiz piekodinājis, lai paklausot viņam, un tad nomiris.

Sieva, nekā auna nedomādama, prātojusi, kam gan šai no pašas vīra esot jābaidās, un jāiet ar bērniem pie svešiem ļaudim. Tā nu viņa apņēmusies palikt, lai notiek, kas notikdams. Viņa nomazgājusi nelaiķi, kā pienākas, ieģērbusi miroņu drānās, ielikusi ozola zārkā, uzlikusi vāku virsū un pie galvgala aizdedzinājusi sveces. Tad viņa apsēdusies zārkam blakus un sākusi lasīt bībeli, kamēr bērni aizgājuši gulēt.

Kad pulkstens nositis divpadsmit, tad zārka vāks jau sācis kustēties un drīz pēc tam nokritis ar lielu troksni. Tad nelaiķis lēni pacēlies sēdus, pārlicis papriekšu vienu kāju, tad otru pār zārka malu un vēlāku nostājies visā augumā uz grīdas. Pēc tam viņš pieņēmis briesmīgu izskatu, sācis nejaukā balsī kaukt un skraidīt pa istabu. Tad pieskrējis pie bērniem, kuŗi saldi gulējuši, un sācis tos plosīt un rīt. Sieva palikusi kā apstulbusi, bet kad atjēgusies, tad bērni jau bijuši pagalam. Viņa nu metusies blakus istabā un aizslēgusi durvis ar krusta atslēgu. Drīz vien arī mironis sācis lauzties pie durvim, bet krusta atslēgas dēļ nevarējis tikt cauri. Tad viņš atkal kaucis un skraidījis, sitis traukus un lauzis istabas lietas. Pēdīgi mājā viss palicis klusu. Sieva jau gribējuši slēgt durvis vaļā, kad uzreiz pamanījusi, ka no griestiem birst smiltis. Tad no augšas ticis atplēsts viens griestu dēlis un caurumā parādījusies miroņa galva, pēc tam pleci un rokas. Tad piepēži sācis gailis dziedāt un līķis palicis griestos karājoties.