13. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras archīva krājumā.

Vienai sievai aizgājis uz pļavām vīrs zirgu ganīt, bet rītā atrasts nomocīts. Nu pārved mironi mājā un ieliek klētī, kur gājis lielceļš gar to māju. Kamēr mironis nebijis paglabāts, tikmēr viņš vienam un otram esot rādījies, kam gadījies tur pa nakti iet.

Tur netālu bijusi muiža, un tanī muižā dzīvojis mācītājs Vienā naktī mācītājam gadījies braukt gar to māju, kur gulējis tas vīrs. Kad nu tikuši pie tās mājas, tā mācītājs redz, ka nāk tas vīrs balts ģērbies. Arī kučērs redz: piegājis pie zirga ilksim, pieķeŗās. un skrien līdzi; bet ne kučērs ko saka, nedz arī mācītājs. Nu viņi piebraukuši pie mājas. Mācītājs ātri izlēcis no ratiem un ieskrējis istabā. Kučērs apgriezis zirgus un braucis uz stalli, jo viņš domājis: tagad labi nebūšot. Šis nu piebraucis pie staļļa, bet vīrs stāvot arvien pie ilksim. Nu kučērs nokāpis, gājis zirgus atjūgt un teicis : "Redzi, ķēms, ko tu te stāvi?"

Vīrs nu ķēris kučēram aiz rīkles, bet te arī mācītājs klāt ar bībeli un sācis lasīt viņam zināmos vārdus. Tūlin vīrs palaidis kučēru vaļā un aizgājis, acis nolaidis.

Otrā rītā mājnieki atraduši iekritušu zārka knupu, un tad mācītājs ņēmis apsvētījis mironi. Kad viņu paglabājuši, tad vairs vairāk nav rādījies. Bet kučēram bijusi ilgi zīme pie kakla redzama.