15. Juris Bokums 1868. Durbes Raibenieku Rutkos. LP, VII, I, 133. 1. p.

Senāk lietā mežā bija viena būdiņa, kur dzīvoja liels burvis Ar šo burvi visi baidījās un laicījās satikties. Beidzot vecuma galā burvis vienu lāgu dikti saslima un ilgi vārga. Vārga, vārga, pienāca mirstamais brīdis, bet nomirt ne par ko nevarēja. Brīžam gan izlikās itkā būtu nomiris, bet tas nav ilgi, plēš acis atkal vaļā un briesmīgi vien runā, solās sievu nožņaugt, ko neko. Tā viņš dažu dienu mira, ēdās un nenomira.

Beidzot sieva manīja: "Nu ir tiešām pagalam," un ielika mironi šķirstā. Ielika miroņa šķirstā, aizdedzināja uguni un pirmo nakti sargāja to, lasīdama grāmatu. Salasīja līdz pusnaktij nezin kā pacels acis - ierauga, uz krāsns gala tup lielu lielais krauklis. Tā šī paķeŗ nūju, atveŗ durvis un dzen kraukli ar negodu laukā. Izdzen vienreiz - pa brītiņam tup atkal, dzīs otrreiz. Izdzen otrreiz - pa brītiņam tup atkal, dzīs trešreiz. Kā izdzen trešreiz - te vīrs šķirstā piecēlās sēdus un sauc uzsaukdams: "Tu, sieva diedelniece tāda, tu dzīsi mani no istabas ārā! Kā naģi tevi pārplēsīšu!"

Un tā tūlin arī patiesi izlēca no šķirsta un ķers sievu rokā; bet tā, nabadzīte, aši izskrēja pa istabas durvim, iemuka klēti un ar krustis slēdzamu atslēgu aizslēdza durvis. Gan šis durvis ķibināja vaļā, plēzdamies kā traks, bet krusta atslēgu, kauču gan tā gaužam netārpa bija, nevarēja atplēst: krusts priekšā --- tā tā lieta.

Kā nu nevar atraut, sāks šis klēts durvim malkas asi kraut priekšā, lai sieva netiktu laukā. Aizkrāva durvis, tad lēca uz jumtu, plēsa salmu jumumu zemē un audroja pa jumtu pie sievas tikt, lai to nožņaugtu. Bet līdz beidzamo klēpi salmu nogrūda zemē, līdz arī padziedāja gailis un šis, trakulis, palika izplēties uz jumta guļot - sieva bija glābta.

Rītā gaismiņā brauca ceļa ļaudis gaŗām, izdzirdēja sievu pa klēti brēcam un aurējam un izlaida laukā, lai gan mokas bija lielas atridēt durvis, jo dažus klučus trakulis tādus bija aizvēlis durvju priekšā, ka ne četri vīri nenesīs. Pēc tam ceļinieki noņēma mironi no jumta, nogrieza galvu, ielika to kāju vidū viņam un apraka mežā. Apraka un nu vairs netika laukā no bedres; tikai divpadsmit naktis pusnaktīs apakšzemē tas sadauzījās vēl, tā kā zeme virs bedres trīcēja, bet tad bija miers.

Piezīme. Gluži tamlīdzīgu Kalnamuižā Anna Brigadera jkdze uzrakstījusi.