16. P. Paulīts Straupē. Jkr. V, 151. 1. p. LP, VII, I, 132, 1. p.

Muižas mežsargs bija tik bezdievīgs, ka nemaz no Dieva nebījās. Reiz viņš ļoti saslima un jau bija tuvu miršanai. Te tas piesauc savu sievu pie gultas un tai nosaka, lai tā, kad viņš nomirst, neatstājot viņa istabā.

Ne ilgi pēc tam mežsargs nomira. Sieva lūkoja to iznest ārā, bet velti, tas bija palicis tik smags, ka tikko varēja pakustināt. Nu viņa izlaida uz kula salmus un to veltin izvēla no gultas uz kulu. Tā nu viņš palika tur zemē guļot.

Nākamā naktī, taisni ap pusnakti, mežsargs uzslējās no salmiem augšā, un piegājis pie gultas, kuŗā viņa bērni gulēja, sāk tiem rokas un kājas lauzīt. No bailēm pārņemta, mežsarga sieva izskrej ārā un aizbultējās pieklētī. Vīrs dzenas tai pakaļ un sāk durvis grauzt.

Bija jau vīrs labu caurumu durvīs izgrauzis kad sieva atpakaļ atskatījusies, ierauga kaktā sirmu vecīti ar bībeli rokā. Vecītis viņu laipni uzrunā un saka, lai nebīstās vis, viņš tai palīdzēšot. Nu caurums durvīs jau tik liels izgrauzts, ka pa to varēja iekšā ielīst un mežsargs arī ielien pa viņu un dodas sievai taisni virsū. Bet vecītis vilka tam ar bībeli tā pa pieri, ka tas uz vietas bija nost.