17. M. Šimiņš no And. Zīberģa Bruknā. Etn. III, 16 l. p. LP, VII, I, 134. l. p.

Kādreiz nomiris mežsargs, kas bijis liels burvis. Mežsarga mājā nekas vairāk nedzīvojis, kā tikai viņa sieva, bērni un palīgs. Pirmajā naktī pēc nomiršanas mežsargs dauzījies pa istabas virsu, baidēdams gulētājus. Otrā naktī mežsarga palīga nebijis mājā. Tad arī jau mežsargs sācis dauzīties un plēsties pa istabas virsu. Mežsardziene - lai būtu drošāki - iesaukusi istabā savu lielo suni. No bailēm vaļējām acim gultā gulēdama un troksni klausīdamās, tā piepēži ieraudzījusi, ka viņas vīrs, miroņa drānās iet gar logu, ka zābaki vien klaudz, un grib nākt istabā. Nama un istabas durvis bijušas aizsietas, bet pa tām vīrs ienācis, kā nokrakšķējies vien. Nu suns kritis ienācējam virsū un nu iesācies liels cīniņš. Mežsargs suni drīzi pārvarējis un iesācis to smalkās druskās saplosīt. Mežsardzene no bailēm izsprukusi pa logu un aizskrējusi uz tuvāko māju, bet bērnus aizmirsusi turpat, jo tie bijuši aizmiguši.

Kad citi atnākuši raudzīties, kas būs ar bērniem noticis, tad pusnakts jau bijusi pāri un mežsargs gulējis zārkā, nosmērējies ar vieniem aseņiem. Suns bijis pavisam saplēsts, bet bērni nebijuši aiztikti, jo bijuši vēl aizmiguši. Par tādu spokošanos devuši tiesām ziņu. Tās likušas mironim nocirst galvu, ielikt starp kājām, paglabāt un caur krūtim izdurt sērmaukšas mietu. Kad viss tas bijis izdarīts, tad tas vairs nebaidījis cilvēkus.