18. Juris Upītis Gatartas Mīlakšos. Z. Kom. kr. LP, VII, I, l35.

Reiz nomiris liels burvis. mironi nolikuši piedarbā. Otrā dienā citi mājinieki kaisījuši sienu, viena sieva atkal cepusi rijā maizi. Cepusi - piepēži dzirdējusi: piedarbā zārks rīb. Skatījusies pa piedarba logu, kas tur ir? Redzējusi: mirons izcēlies no zārka un grib patlaban pa piedarba logu rijā kāpt pie šīs (cepējas) ; bet šī nobijusies, laikā vēl izšmaukusi pa durvim laukā pie siena kasējiem un elsodama stāstījusi, ka mirons izcēlies. Gājuši raudzīt, bet tad vairs nekā neatraduši, gulējis atkal zārkā. Tomēr naktī mirons parādījies cepējai sapnī, pavēstīdams, ka gribējis šo rijā nožņaugt, tāpēc esot cēlies no zārka laukā.

Drīzi pēc tam veduši rnironi uz pēdējo dusas vietu. Aizveduši uz kapsētu, rakuši, rakuši - nevarējuši nekādi aprakt. Ik kapu piebēruši, ik šis atkal ar visu zārku gadījies virs zemes. Tad viens cits burvis pamācījis: citādi neaprakšot, lai dzenot zārkam cauri taisni mironim caur sirdi sērmūkša mietu, tad ja. Labi, darījuši tā un tad necēlies vis vairs augšā mirušais burvis.