Burvis zārkā.

 

19. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka kr. 97. LP, VIl, I, 134. 1. p.

Vienreiz bija viens kaprālis jeb arī cits kāds zaldātu virsnieks. Par šo zaldāti melsuši, ka viņš esot burvis. Vienalga --bet tad viņš nomiris un, zināms, paglabājuši, kā godam pieklājas. Tomēr pēc nāves sāks šis tikai apkārt blandīties. - Viņa sulainis redz vienreiz, otrreiz : kungs katru vakaru atnāk savā agrākā dzīvoklī, ienāk istabā, apsēžas, izsēžas, izdomājas un šo, to tur arī dara līdz pusnaktij - gaiļiem. Bet tiklīdz gaiļiem laiks dziedāt, šis pazūd. Tā viņš tur sastaigāja ilgu laiku.

Te vienreiz vīram nokļūdījās: gailis jau nodziedājis, šis vēl turpat istabā un nu arī paliek tur, ka ne pakustēt. Ko nu ar tādu darīt? Beidzot tā pulka palkavnieks saaicinājis visus zaldātus un vaicājis: "Kas var šo mironi otrreiz paglabāt?"

Visā pulkā viens vienīgs tad atsaucies: "Es - kā teikts -māku gan!"

"Nu labi!" palkavnieks saka: "ņem un paglabā šo mironi Un tas paņēmis mironi, nogriezis tam galvu, ielicis kāju starpā tam, pārdūris ar mietu sirdi vēl un tad apracis. No tā laika mironis nerādījies vairs.