19. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka kr. 97. LP, VIl, I, 134. 1. p.

Vienreiz bija viens kaprālis jeb arī cits kāds zaldātu virsnieks. Par šo zaldāti melsuši, ka viņš esot burvis. Vienalga --bet tad viņš nomiris un, zināms, paglabājuši, kā godam pieklājas. Tomēr pēc nāves sāks šis tikai apkārt blandīties. - Viņa sulainis redz vienreiz, otrreiz : kungs katru vakaru atnāk savā agrākā dzīvoklī, ienāk istabā, apsēžas, izsēžas, izdomājas un šo, to tur arī dara līdz pusnaktij - gaiļiem. Bet tiklīdz gaiļiem laiks dziedāt, šis pazūd. Tā viņš tur sastaigāja ilgu laiku.

Te vienreiz vīram nokļūdījās: gailis jau nodziedājis, šis vēl turpat istabā un nu arī paliek tur, ka ne pakustēt. Ko nu ar tādu darīt? Beidzot tā pulka palkavnieks saaicinājis visus zaldātus un vaicājis: "Kas var šo mironi otrreiz paglabāt?"

Visā pulkā viens vienīgs tad atsaucies: "Es - kā teikts -māku gan!"

"Nu labi!" palkavnieks saka: "ņem un paglabā šo mironi Un tas paņēmis mironi, nogriezis tam galvu, ielicis kāju starpā tam, pārdūris ar mietu sirdi vēl un tad apracis. No tā laika mironis nerādījies vairs.