22. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 99.

Bija reiz nejauki sīksts saimnieks. No sīkstuma tas baidās pat precēties: sieva prasot ēst. Tā sīkstuļodamies, tas sakrāj lielu kuli naudas. Citi gan melsa, ka velns palīdzējis arī savu tiesu krāt; tomēr redzējis neviens nebija un melst var daudz ko.

Pēc gadiem sīkstulim pienāk nāves stundiņa un beidzamā brīdī viņa vienīgā vēlēšanās ir, lai naudas kuli paliktu zārkam pagalvī. Mājinieki mironi iezārko, noliek naudu pagalvī un tad, pēc veca ieraduma, ņemas pirmo nakti aizgājušo vāķēt. Ap pusnakti citi iemieg; vecs vīriņš tik paliek kājup. Te ienāk briesmīgs kungs un skatās zvērošām acim vīriņam virsū. Viņš neliekas ne redzot. Uz vienu reiz kungs izrauj dukātu kuli no pagalvja, izbeŗ zemē, parauj mironi, piekaŗ pie griestiem un velk ādu nost. Nomauc ādu, nosviež zemē pļekt! Bet kamēr kungs galējās mironi zārkā likt, tamēr vīriņš piedur ar zobinu ādu pie grīdas. Kungs prasa, lai atdodot viņa ādu, bet šis neliekās ne dzirdot. Kungs nu paliek par vilku; šis vilka nemaz neredz. Kungs paliek par lāci; šis lāča nemaz neredz. Kungs paliek par suni; šis suņa nemaz neredz. Kungs taisās skriet virsū; šis stāv kā miets. Beidzot iedziedas gailis - kungs pa durvim ārā. No durvju ciršanas uzmostas citi ļaudis; bet vīriņš, kamēr šie saceļas, paņem dukātus - ieliek zārkā, paņem ādu - ieliek zārkā un nesaka nevienam ne pušplēsta vārdiņa, kāda alga mironim, sīkstulim bijusi.

Piezīme. Šī un divas sekošās pasakas atgādina 5. numura pasakas par velnu zārkā. P. Š.