23. D. Ozoliņš Jaun - Rozē. LP, V, 9, 36.

Kādam kungam bija uzticams sulainis Jānis vārdā. Kungs mirdams piekodināja Jānim: "Kad nomiršu, tad nāc trīs naktis manu kapu sargāt!"

Labi. Līdz kungu nu apglabāja, Jānis vakarā paņēma grāmatu, malku, uguni, ķeksīti un aizgāja pie kunga kapa. Tur tas uzkūra uguni, nosēdās uz kapu kopiņas un lasīja. Te garu stundā atnāks velni un iesolīs lielu naudu, lai pielaižot pie kapa. Jānis nelaiž. Nu līgst, nu tiepjas lielu laiku, kamēr garu stunda pagalam un velniem jāiet projām, vai grib, vai negrib. Otrā naktī tāpat.

Trešā naktī velni daudz netiepjas, tūlin kā nāk, tā sāk tikai dziļu alu rakt, gabaliņu no Jāņa uguns. Rok, rok, aizelsušies un ko domāt - izrakuši alu tik dziļu, ka varējuši no apakšas piekausties kungam klāt. Velni izrāvuši kungu laukā un sākuši turpat ādu novilkt. Bet Jānis ar savu ķeksi aizkabinājis ādu un atvilcis pie sevis. Nu velni lūgušies, lai pārdodot kunga ādu, viņi maksāšot, cik spēdami. Jānis teicis: "Atnesiet papriekš to naudu !"

Velni atnesuši veselu pūru. Bet līdz arī atnākuši, te kaimiņu mājās gailis iedziedājies, šie nosvieduši naudu un klupdami, krizdami aizbēguši. Jānis sagrābis naudu, apracis kunga ādu un gājis mājā. '

Ceturtā naktī kungs parādījies sapņos Jānim, teikdams: "Tas labi, ka manu ādu atņēmi, citādi viņi būtu aizrāvuši mani uz elli. Tagad dusēšu mierā." Bet Jānis no velnu naudas pārticis visu mūžu.

Piezīme. Sal. iepriekšējās pasakas piezīmi. P. Š.