24. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Bilskā.

Viens saimnieks bijis buris. Kad viņš gulējis uz nāves cisām, tad tas savam dēlam novēlējis visu savu mantu un piekodinājis, lai tas pirmās trīs naktis nāk uz kapsētu un apsargā viņa kapu. Lai paņemot sērmūkšļa kūju, tā tēvs mirdams dēlu mācījis, uz tās lai uzgriežot trīsdeviņus krustus un ar kūju lai apvelkot sev riņķī švīku, tad neviens tam klāt netikšot.

Kad saimnieks nomiris un bijis jau aprakts, tad dēls iztaisījis tādu kūju, kā tēvs pavēlējis, un gājis uz kapsētu tēva kapu vaktēt. Viņš nostājies netālu no kapa un ar kūju apvilcis sev apkārt riņķi. Pirmā naktī dēls nekā neredzējis. Otrā naktī pār kapsētas sētu pārvēlies melns dunčkuls un pie kapa klāt gan. Dunčkulam bijušas divas melnas, melnas ķepas un tas sācis atkast saimnieka kapu. Tas bijis tik redzējiens, ka kaps bijis atrakts un melnais dunčkuls ievēlies kapā. No kapa atskanējuši briesmīgi kliedzieni un vaimanas. Nomirušais saimnieks tur kliedzis, jo melnais dunčkuls, kas bijis pats velns, noplēsis saimniekam ādu. Dēls skatījies, ko melnais dunčkuls kapā darījis. Drīz vien dunčkuls atkal izvēlies no kapa ar saimnieka ādu, aizkasis atkal kapu ciet un visu sataisījis, kā bijis.

Bet pa to laiku dēls paķēris tēva ādu un ievilcis to savā riņķī. Kad dunčkuls bijis jau kapu sataisījis, un taisījies aizvelties, tad ādas nav vairs atradis. Viņš sācis ādu meklēt un to uzskatījis, sniedzis ķepu. Dēls zvēlis ar kūju. Dunčkuls nelabi iebļāvies un atrāvis ķepu atpakaļ. Bet tad tas sniedzies atkal pēc ādas. Dēls atvilcies vēl labāki un zvēlis pa krietnam. Dunčkuls sācis nelabi bļaut un lūgties, lai atdod ādu. Bet dēls vis nebijis dumjš, viņš teicis: "Atnes man sieku kapara naudas, tad es tev varbūt varēšu palīdzēt."

Dunčkuls aizvēlies. Dēls gribējis pa to laiku aizbēgt ar visu ādu, bet viņš nepaspēja ne pāra soļus paspert, ka jau dunčkuls vēlies pār kapsētas sētu. Dēls skrējis atpakaļ un nostājies savā riņķī. Dunčkuls pievēlies, izbēris pie dēla kājām sieku kapara naudas un prasījis, lai atdod ādu. Dēls nedevis un teicis: ,,Ja tu man atnesīsi sieku sudraba naudas, tad es tev varbūt ādu arī atdošu . . ."

Dunčkuls aizvēlies un drīz vien bijis atkal atpakaļ ar pilnu sieku sudraba naudas. Viņš izbēris naudu un prasījis atkal ādu Bet dēls nedevis un teicis: "Ja tu man atnesīsi sieku zelta raudas, tad es tev ādu atdošu."

Dunčkuls gan negribējis pēc trešā sieka naudas velties, bet kad dēls ādas nedevis, tad beidzot arī aizvēlies. Bet dēls gudrojis, ko lai vēi liek nest, kā nav āda jāatdod. Trešo reiz dunčkuls tik ātri neatgriezies. Dēls jau gribējis bēgt, bet tad pārlicis un gaidījis.

Drīz vien arī dunčkuls vēlies pār kapsētas sētu un izbēris naudu pie dēla kājām. Kad nauda bijusi izbērta, tad kapu sarga gailis dziedājis. Dunčkuls nelabi iebļāvies un acumirkli pazudis. Dēls apracis tēva ādu, tai virsū uzlicis sērmūkšļa kūju ar trīsdeviņiem krustiem. Tad viņš sagrābis naudu un laimīgs gājis uz māju.

Piezīme. Sal. abas iepriekšējās pasakas. P. Š.