Burvis zārkā.

 

25. Lapas Mārtiņš Rūjienā, "Gudrais Ansis un velns" III, Smiltenē 1902., 13.

Kādā muižā dzīvojis bezdievīgs kungs, kas ne pats apmeklējis baznīcu, nedz saviem ļaudim jāvis to darīt. Dieva lūgšana, garīgu dziesmu dziedāšana un pātarošana bijusi pie viņa cieši aizliegta. Kungs bijis pārdevies velnam un velns izpildījis katru viņa vēlēšanos.

Bet kad dievbijīgais kungs nomanījis, ka viņam drīzumā jāmirst un sava dvēsele jāatdod velnam, viņš licis atlūgt mācītāju, lai atbraucot pasniegt viņam svētmielastu. Mācītājs iesākot gan negribējis izpildīt lūgumu, tādēļ ka kungs visu mūžu bija dzīvojis bezdievīgi, bet tad apdomājies cerēdams, ka kungs vecuma dienās sāks atgriezties pie Dieva, un tādēļ braucis pie kunga un izpildījis viņa vēlēšanos.

Pēc tam kungs mācītāju ļoti lūdzis, lai nebraucot uz māju, bet lai paliekot pie viņa pa nakti un lūdzot Dievu par viņu. Mācītājs papriekšu gan negribējis izpildīt šo lūgumu, bet tad apdomājies un tomēr to darījis redzēdams, ka kungs nopietni grib atgriezties un izglābt savu dvēseli.

Bet kādu brītiņu priekš pusnakts kāda melna karīte ar četriem melniem zirgiem ar lielu troksni piebraukusi pie kunga nama durvim un kāds melns kungs, kuŗu mācītājs tūlin pazinis par velnu, ienācis un pavēlējis kungam iziet un iekāpt karītē. Mācītājam velns sacījis: "Tu man gribēji atvilināt manu cilvēku. Tev nu jābrauc man līdz, lai tu redzētu, ka tava dievlūgšana še vairs neko nav līdzējusi. Tu vari braukt pats savos ratos."

Mācītājam bijis jāiet modināt savs kučērs un jāliek tam aizjūgt zirgi.

Kad mācītāja kučērs zirgus piebraucis pie kunga trepēm, velns trīcošu kungu kā nieku iznesis un iegrūdis melnajā karītē, tad nogaidījis, līdz mācītājs iesēžas savos ratos un tad pats arī iesēdies melnajā karītē un pavēlējis melnajam kučēram traukt.

Braukuši pa nepazīstamiem ceļiem un tumšiem mežiem, iīdz pēdīgi piebraukuši pie lielas pils. Tur velns kungu ienesis iekšā un pavēlējis mācītājam iet līdz.

Kad nu iegājuši pilī, velns kungu iesēdinājis nodedzinātā dzelzs krēslā un pavēlējis nolādēt Dievu.

Kungs cietis lielas mokas, bet tomēr nelādējis.

Tad velns atnesis nodedzinātu dzelzs ķemmi un ar to skrāpējis kunga galvu pavēlēdams: "Nolādi Dievu!"

Kungs lielās mokās sakodis zobus un nelādējis.

Tad velns sasaucis elles muzikantus un tos nosēdinājis ap kungu un pavēlējis viņiem pūst savās melnajās, lielajās taurēs. No tā izcēlies tik briesmīgs troksnis, ka mācītājam aiz šaušalām mati cēlušies stāvu un ausis aizkritušas ; bet kungam pa muti un degunu izplūdušas asinis

"Vai tagad nolādēsi Dievu?" velns jautājis.

Kungs vairs nevarējis izturēt mokas un nu lādējis Dievu. Pēc tam velns kungu iemetis vārošā katlā un mācītāju izgrūdis no pils sacīdams: "Turpmāk vairs nelūkā man novilināt manu cilvēku!"

Melnās karītes vairs nebijis pils priekšā. Mācītājs iesēdies savos ratos un kučērs sācis braukt.

Kad izbraukuši no tumšā meža, tad ceļš kučēram bijis pazīstams un viņš rīta krēslā nobraucis mācītāja muižā. Bet mācītājs no piedzīvotām izbailēm saslimis.

Piezīme. Še salīdzināms iepriekšējās pasakas 14. variants. P. Š.