26. Jaunzemju Berta Alūksnē, Zin. Kom. kr. LP, VI, 11, 13.

Sen senos laikos dzīvojis greznā pilī bagāts muižas kungs.

Viņš bijis neprecējies vientulis un vismīļāki uzturējies savā rakstāmā istabā. Un šī pati istaba arvienu bijusi dikti silta - īpaši ziemu vēl; citas pils istabas nekad nebijušas tik siltas. Apakšnieki, kad vajadzējis ar kungu ko runāt, drīkstējuši siltajā rakstāmā istabā katru brīdi ienākt; tikai ap pašām pusdienām un pusnaktim cieši bijis aizliegts tur kāju spert.

Bet vienu dienu stārasts - vai nu piemirsis, vai citādi kā laiku pārskatījies - nejauši ienācis siltajā rakstāmā istabā ap pašām pusdienām un sācis stāstīt savas vajadzības.

Kungs stārastu brīnum bijis iemīlējis un katrreiz ar viņu laipni vien sarunājies; bet šoreiz bargi, dusmīgi raudzījies uz stārastu un nikniem skatiem sarunājies ar nejauku, sarkanu kaķi, kas tupējis krāsns augšā. Stārasts, nevienas atbildes nesagaidījis, aizsteidzies ļaužu istabā un stāstījis citiem ko piedzīvojis No tās dienas visi sargājušies aizliegtajā laikā kungu traucēt.

Bet vienreiz kungs piepēži tik dikti saslimis, ka galu tikai paredzējis; tādēļ noteicis savam stārastam pie laika: ja viņš mirtu, lai tad lieliskām bēres sarīkojot. Visiem muižas ļaudim jātērpjoties jaunās drēbēs, un taupīt nevajagot itin nekā.

Un tā nu kungs nomiris. Kā nomiris, tūlin stārasts sparīgi rīkojis lepnās bēres; pat jaunas, skaistas jo skaistas kamanas licis uz bērēm steigšus sasteigt: tikai par nelaimi ziemas laikā jaunajām kamanām apmālējums tik ātri nežuvis. Neko darīt - sasteigt vajaga - licis kamanas nelaiķa kunga siltajā rakstāmā istabā ievilkt, tur žūšot ātrāki. Labi, ievilkuši. Bet otrā rītā ieies kamanas raudzīt - atron drupatas un skaidas vien.

Kas kamanas saēdis, kas ne, to nevarējuši izprātot. Nu, tas nu ar kamanām. Bet tai pašā bēŗu reizā tur arī skroderis strādājis. Visiem bērēs vajaga jaunu drēbju, kā tad nestrādās? Un tas, pavecīgs vīrs, lūdzies stārastam siltāku istabu. Stārasts ielaidis siltajā rakstāmā istabā: Zināms, to arī teicis gan skroderim, kas ar kamanām tai naktī noticis; bet skroderis atsacījis: "Man nav bail!" un gājis tomēr tur strādāt, kad tikai silts.

Strādājis, strādājis - te uz reizi ieraudzījis krāsns augšā sarkano kali it nejaukām acim uz viņu raugāmies. Nu skroderis pāršalcis gan, bet vēl neko. Tomēr piepēži kaķis audzis lielāks un lielāks. tad velšus novēlies no krāsns un spiedies šim vienmēr vairāk virsū Tagad skroderis izmucis pa logu un ieskrējis pie stāŗasta Rītā gājuši raudzīt, kas rakstāmā istabā noticis atraduši šujamās drēbes smalkās skrandiņās pa istabu izkaisītas.

Pienākusi bēŗu diena. Bet kā atbraucis mācītājs, kā taisījis zārku vaļā - atraduši zārkā mirēja kunga vietā tikai apdegušu bluķi Neko darīt - mācītājs apsvētījis un aizveduši to pašu bluķi uz kapiem.