27. Lapas Mārtiņš Rūjienā, "Gudrais Ansis un velns" III, Smiltenē 1902.

Kādā muižā dzīvojis ļoti bagāts un skops kungs. Viņš visu mūžu palicis neprecējies, lai nebūtu jāuztura sieva un bērni Kungs dzīvojis lielā pilī, bet tā ziemā bijusi stipri auksta, tādēļ ka kungs aiz skopuma aizliedzis kurināt krāsnis. Tādēļ ka visas pils istabas bijušas aukštas, kungs dzīvojis, strādājis un ēdis savā guļamā istabā, kuŗa vienmēr bijusi silta, kaut gan arī tās krāsns netapusi kurināta. Kalponei bijs brīvu tikai no rīta ieiet kunga guļamā istabā, uztaisīt gultu un uzmēst istabu, ķēkšai turpretī bijis brīvu tikai maltītes laikā kungam ienest ēdienu un iznest tukšos traukus. Citiem muižas gājējiem bijis stingri aizliegts ieiet pie kunga, izņemot tomēr vagāru, kam bijis atļauts katrā laikā -tikai pašā pusdienā un pusnaktī ne - ieiet pie kunga, tam ziņot par muižas darbiem un saņemt kunga pavēles, jo vagārs izpildījis arī muižkunga vietu, tādēļ ka kungs aiz liela skopuma negribējis algot muižkungu.

Reiz vagārs steidzībā bijis aizmirsis, ka viņam ap pusdienas laiku aizliegts ieiet pie kunga, un tādēļ iegājis kaut ko nekavējamu pavēstīt un sācis ar kungu runāt. Bet tad viņš ieraudzījis, ka uz krāsns tup sarkans kaķis, ar kuŗu kungs sarunājies. Par traucējumu kungs vagāru ļoti dusmīgi, gluži zvēriski, uzskatījis, bet neko neatbildējis. Vagāram meties bailes un viņš tādēļ steidzies no kunga guļamās istabas laukā.

Kad vagārs vēlāk, atļautā laikā, iegājis pie kunga par to pašu lietu runāt, tad sarkanā kaķa uz krāsns vairs neredzējis un kungs ar viņu atkal runājis tikpat laipni, kā citās reizēs, neviena vārda neiebilzdams, par pirmītējo traucējumu.

Par šo kungu bijis izdaudzināts, ka tas mantas kārības un lieliska skopuma dēļ pārdevies velnam un ka velns tam sanesot naudu, ko tas glabājot tumšā istabā, lielos dzelzs šķirstos. Bet kad vagārs citiem muižas ļaudim pastāstījis par kunga istabā redzēto sarkano kaķi, tad vairs neviens nešaubījies par to, ka kungs stāv ar pašu velnu biedrībā.

Reiz kungs piepēži saslimis.

Viņš licis iesaukt savu vienīgo uzticības vīru, vagāru, un tam pasacījis, ka viņam drīzumā jāmirstot.

Vagārs dzīries no pilsētas likt atvest ārstu. kas kungu iz ārstēšot.

"To tikai ne!" kungs pretojies. "Ārsts man vairs nevar līdzēt, jo man jāmirst. Radinieku man neviena nav, kam atstāt savu mantu. Tādēļ ar manu naudu, ko atradīsi zem manas gultas dzelzs lādē, izrīko man kuplas bēres visiem muižas un pagasta ļaudim. Gādā par to, ka visi top bagātīgi paēdināti un padzirdīti. Pārējo naudu godīgi izdali visiem maniem dzimtsļaudim vienlīdzīgās daļās, lai viņi mani ilgi pieminētu un par manu dvēseli lūgtu Dievu. Līdz bēŗu dienai tev pa nakti jāsēž nomodā pie mana zārka, par ko tev nolēmu simts daldeŗus, kuŗus še tev jau tagad iedodu. Bēŗu vajadzības visas liec: sagādāt citiem ļaudim. Tev pašam tikai jāpārlūko, vai viss bagātīgi top sagādāts un sarīkots."

Vagārs apsolījis izpildīt kunga pēdējās pavēles.

Kungs nomiris. Vagārs no pilsētas licis pārvest greznu zārku, kuŗā ieguldījis kungu un tad mironu novietojis pils zālē. Tad viņš vairāk sapratīgiem vīriem uzdevis sagādāt bēŗu vajadzības.

Lai gan viņš zāles divas krāsnis licis pa dienai stipri iekurināt, tomēr zāle bijusi un palikusi auksta.

Vagārs neiedrošinājies viens pats pa nakti palikt pie mirona un tādēļ kādu vīru ņēmis sev biedros. Pie viņiem bijis ļoti auksti, pat brandavīns nebija varējis viņus sasildīt.

Nākošā dienā vagārs visu dienu licis kurināt zāles krāsnis un tās vakarā bijušas stipri karstas, bet zāle tomēr palikusi auksta un līķa sargātāji pa nakti atkal saluši.

Kaut gan vagāram no kunga guļamās istabas bijis bailes, tur reiz redzētā sarkanā kala dēļ, tomēr viņš pēdējā vakarā priekš bērēm saņēmis dūšu un licis mironu ienest kunga guļamā istabā, kuŗa vēl vienmēr bijusi silta, lai pēdējo nakti pie mirona nomvdā sēžot, nebūtu jāsalst.

Kad abi mirona sargātāji vakarā guļamā istabā iegājuši pie mirona, vagārs drošības dēļ paņēmis bībeli līdz. Bet tikko viņi apsēdušies un vagārs sācis šķirstīt bībeli, viņi blakus stāvošā tumšajā istabā, kur pēc aužu domām mirušais kungs bija paglabājis velna sanesto naudu, un kuŗas dzelzs durvis bijušas aizslēgtas, dzirdējuši savādu troksni, it kā dzelzs šķirstu vāki taptu atslēgti un vārstīti. Troksnis tapis vienmēr lielāks un ap pusnakti dzelzs durvis tapušas atslēgtas, tā kā vagāram aiz bailēm bībele izkritusi no rokām.

Tūlin pēc tam dzelzs durvis ar lielu troksni tapušas atgrūstas un kāds sarkans kalis pa tām iznācis un mirona sargātājus ugunīgām acim dusmīgi uzskatīdamies, tiem uzsaucis: "Vairs nelīdz ne jūsu Dieva lūgšana, nedz pātaru skaitīšana! Tas, kas te zārkā guļ, dzīvs būdams piederēja man un arī nomiris būdams pieder man! Taisaties tik projām!"

Mirona sargātāji aiz izbailēm vēl stomījušies; bet kad sarkanais kalis vienmēr pārvērties lielāks un nācis viņiem tuvāk, viņi mukuši pa durvim laukā un izskrējuši no pils, vairs neiedrošinādamies griezties atpakaļ.

Arī nākošā rītā, bēŗu dienā, vagārs ar savu biedru neiedrošinājies ieiet guļamā istabā, bet viņi gaidījuši mācītāju, kuŗš bijis aicināts mironu izvadīt ar dievvārdiem.

Kad mācītājs atbraucis, vagārs tam pastāstījis pagājušās nakts piedzīvojumu. Mācītājs papurinājis tikai galvu, bet neko neatbildējis. Viņš piegājis pie zārka un pavēlējis nocelt vāku. Bet zārku attaisot, izrādījies, ka viņā vairs nav mirons, bet apdedzis bluķis. Mācītājs pavēlējis tūlin zārkam uzlikt atkal vāku un pie zārka neizdarījis nekādas izvadāmās ceremonijas. Viņš pavēlējis zārku paglabāt kapsētā un par to, ka kunga līķis neatradies zārkā, neko neizpaust.

Mironu šķesteris paglabājis, tādēļ ka mācītājs licis pavēstīt, ka nevarot iet pie kapa, esot piepēži saslimis, bet viņš tik negribējis nākt, tādēļ ka zārkā vairs nebijis mirons, bet tikai bluķis.

Kunga bēres bijušas ļoti bagātas.

Vagārs pēc kunga nosacījuma izdalījis ļaudim zem kunga gultas dzelzs lādē atrasto mantu. Viņš aicinājis vairāk vīrus līdz uz guļamistabai blakus stāvošu tumšo kambari, to pārmeklēdami, viņi tur atraduši visu dzelzs šķirstu vākus vaļā un šķirstā naudas vietā tikai apgruzdušas koku lapas.