28. P. Paulītis Straupē, Jkr. V 151.

Muižas mežsargs bija tik bezdievīgs, ka nemaz no Dieva nebījās. Reiz viņš ļoti saslima un jau bija tuvu pie miršanas. Te tas piesauc savu sievu pie gultas un tai nosaka; lai ta(d), ka(d) viņš nomirst, viņa neatstājot istabā.

Neilgi pēc tam mežsargs nomira. Sieva lūkoja izvest to ārā, bet velti: tas bija palicis tik smags, ka to tikko varēja pakustināt. Nu viņa izlaida uz kula salmus un to veltin izvēla no gultas uz kula. Tā nu viņš palika tur zemē guļot.

Nākamā naktī, taisni ap pusnakti, mežsargs uzslējās no salmiem augšā, un piegājis pie gultas, kur gulēja viņa bērni, sāk tiem lauzīt rokas un kājas. Baiļu pārņemta, mežsarga sieva izskrien ārā un aizbultējās pieklētī. Vīrs dzenas tai paka un sāk grauzt durvis.

Bija jau vīrs izgrauzis durvīs labu caurumu. kad sieva, atpakaļ atskatījusies, ierauga kaktā sirmu vecīti ar bībeli rokā. Vecītis viņu laipni uzrunā un saka, lai nebīstas vis: viņš tai palīdzēšot. Nu caurums durvīs jau tik liels izgrauzts, ka pa to varēja iekšā ielīst, un mežsargs arī ielien pa viņu un dodās sievai taisni virsū. Bet vecītis vilka tam ar bībeli tā pa pieri, ka tas uz vietas bija nost.