30. St. Uļanovska Viļānos, Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. T. 18. Krakavā 1895., 487. 1. p.

Bjeja kungs cīši skūps, jis saslyma i lyka atņast zalta bucjeņu, kur jam bjeja, tū vysu naudu nūŗeja i pats nuntyra. Paglobuoja jū zam baznīcas, i nu tuo laika suoka tamā baznīcā cīši bīdjāt. Nakti obrazi [svētbildes] vysi bjeja apgrīzti; svjecis apgrauztys, sazalauzjētys, sabarztys. Nu vot baznīckungs apjovjēja [izsludināja], kas nūpilnavuos [nosargās] i sagius tū baili, kas tai dora, to jis jam iabi aizmoksuos.

Atguoja treis puiši i soka baznīckungam, ka jī pilnavuoškuš: A kū tu mums aizmoksuosi par tū?"

Soka baznīckungs: "Vysim trejim dūšu Pa symtam rubļu, a kas nūbjāgs, tam dūšu symtu puoru žogoru."

Jī vaicuoj: "Voi varās kartuot [kārtis spēlēt] baznīcā?" Baznīckungs soka: "Djeļ kam na? Var!"

Nūguoja tī puiši iz baznīcu, pastotjēja goldu, aizdjadzja svjeci i suoka kartuot: div sjād suonim, trešs ar mugoru iz oltuori. Ka jau daguoja pušnakts, tai tys nabašnīks [mirons) i izleida nu zakristejis [ģērbkambaŗa]. Tī divi, kur sjād suonim, iī ŗada, ka jis atīt, a tys trešyjs, kur ar mugoru stuov pretī, tys naŗadz. Jī soka: "Tu jauc kartys, a mjes īsim uarā mjeiztu."

I izguoja. Jis jauc kartys, a tys nabašnīks nūstuoja aiz mugorys jam i pyuš, grib svjaci appyust, bet natur cik [tik daudz) gora, kab appyust, djeļ tam, ka jis nabašnīks. Tys puiss atsavier atpakaļ i vieras, ka ti stuov kaids vjeirs i soka tai iz tū puisi: "Kartuoj ar manim!"

Puiss atsoka: "Labi, sjēstīs!"

Tys nabašnīks sādās, suoka spjēlāt. Kai puorkartuoj, tai kraukuoj iz golda zalta naudu, pjēc tuo vjal kartuoj. Nu i paspjēlāja vysu naudu, vysu izkraukuoja, i nava jau ar kū moksuot jam.

Tūlaik giva tam puišam aiz cakula, a puiss jam giva aiz cakula, sazajēmuši i sjād aba divi par tū, ka abi bjeja vīna spāka. Aizdzīduoja gaiļs i natjeirs gors izguoja nu tuo nabašnīka, ti piersti jam atkrypa, jis i nalaiž vaļā tū puisi, kai giva aiz matu, tai i tur.

Izausa gaisma, atīt zvaņeitu i tai jūs atroda abi sjēdjējūt, cakulus turādamīs Pajēmja tu nabašnīku, atruovja nu puiša i paglobuoja. Pjēč jau bjeja mīrā tamā bazņīcā, nabīdjēja vairuok.

Baznīckungs pazvoļēja [atļāva) puišam pajemt tū vysu zalta naudu, kur jis bjeja izkartuojis, i vjai īdevja jam treis simti rubļu. A tī, kur nūbāga, tūs sagiva i īdevja jīm pa symtu puoru žogoru.