Burvis ar dievmaizi zārkā.

3. A. Briedis. Piperu Augusts, Ērgļu Piperos, Zin. Ko m. kr LP, VI. II, 14.

Reiz vienā mājā dzīvojis ļoti zaglīgs saimnieks. Tas turējis septiņus puišus; un tie vairāk nekā nedarījuši, kā tikai palīdzējuši viņam zagt. Bet vienreiz zaglīgo saimnieku pieķēruši un nu viņam bijis jābrauc uz pilsētu pie tiesas. Piebraucis pie kroga apzeltītā karietē, četriem zirgiem un vaicājis, pa kuru ceļu varot aizbraukt uz pilsētu? Iestāstījuši, kad uzbraukšot kalnā, tad tur būšot divi ceļi: pa vienu ceļu - pa kreisi roki - esot 12 verstis tālāk līdz pilsētai; pa otru ceļu - pa labi roki - 12 verstis tuvāk; bet kas pa labi roki aizbraucot, tas vairs atpakaļ neatbraucot. Labi. Uzbraucis kalnā un nu ilgi pārdomājis, pa kuru braukt, pa kuru nebraukt? Beidzot braucis taču pa labi roki, kas tur tiek, tiek. Braucis, braucis - ceļš te bijis brīnum labs - aizbraucis šīpus pilsētas, tur bijusi kapsēta. Nu, nekas - kapsēta paliek kapsēta - laidis tikai tālāk. Bet pārbraucis bēru kambarim garām - zirgi apstājušies, negājuši ne ar koku dzenami un viena balss no pakaļas saukusi, lai nu vai zirgus sitot, vai ko darot, bet uz priekšu tie vairs neiešot! Nu šis atskatījies un ieraudzījis uz kapsētas mūra lielu tēviņu sēdam. Tēviņš sacījis: "Ja nāksi pats pie manis, tad aprīšu tevi vienā kumosā; ja man jāiet tev klāt, tad lupināšu pa mazām skrambiņām." Saimnieks pārdomājis, grūti būšot sāpes paciest, ja pa mazām skrambiņām šo lupināšot, labāk lai tad uz reizi aprij-nematīšot nekādu sāp(j)u. Un nu gājis klāt. Bet lielais tēviņš neēdis vis šo: ievedis kapsētā pie viena kapa un teicis, lai to atrokot un izceļot zārku laukā. Izcēlis - lielais vīrs (tas bijis pats velns) - - sacījis, lai attaisot vaļā un izņemot mironam to dozīti no rokas. Kad nu atvēris zārku, tad tam mironam viena roka bijusi vaļā, otra cieti, dūrī savilkta, ar misiņa dozīti plaukstā. Atstiepis dūri, izņēmis dozīti un sniedzis to velnam. Bet velns, dozītei ne virsū nepaskatījies, klupis tikai mironam kaklā un aprijis kā ogu. Tad viņš teicis: "Šis mirons bija mans kalps; bet nomirušam sieva tam ielika dievmaizīti plaukstā un man te trīsdesmit gadu bija jāsasēž, kamēr vienu sadabūju, kas kapu atrok. Visi citi garāmbraucēji labāk ļāvās aprīties, bet klāt man nenāca. Tu esi pirmais, kas paklausīja." To padarījis, zaglīgais saimnieks atkal iesēdies karietē un nu zirgi gājuši kā vaļā. Aizbraucis pilsēt?, kā par brīnumiem visur laimējies tagad; arī tiesa attaisnojusi par nevainīgu un drīzi jo drīzi ticis atpakaļ uz mājām. Mājā braucot, velns vēl reiz iznācis pretim un iebēris karietē pilnu maisu naudas. No tās dienas viņš arī varējis zagt, kur gribēdams, nekad vairs nespējuši pieķert.