4. J. Upīte Gatartiešu Mīlakšos. LP, V, 9, 18.

Reiz labs dzērājs, skauģis un burvis tik ļoti saslimis, ka bijis jāsūta pēc mācītāja. Mācītājs slimajam sniedzis sv. vakariņu. Bet slimais - kamēr mācītājs neapskatījies - tīšām izņēmis sv. dievmaizīti no mutes. Otrā dienā slimais mirdams noteicis savējiem, lai sv. dievmaizīti ieliekot zārkā viņam uz krūtim.

Labi. Bet drīz pēc bērēm kāds kaimiņu vīrs naktī braucis gar kapiem un sastapis divus aunus garus. Tie sacījuši: "Ātrāk gaŗām netiksi, kamēr neatraksi to burvi, kuŗu aizvakar paglabāja, un nenoņemsi viņam no krūtim dievmaizīti, jo mums viņam jāpietiek klāt, bet dievmaizīte stāv priekšā - nevaram."

Vīrs gan negribējis, negribējis, bet ļaunie gari ar varu piespieduši. Neko darīt - atracis kapu, noņēmis dievmaizīti no krūtim un patlaban gribējis ārā kāpt, te apskatījies: ļaunie gari jau sagrābuši burvi pa vidu un aizrāvuši pār kapsētas žogu, ka norībējis vien.